Reinholds Mesners “Antarktīda”

Reinholds Mesners “Antarktīda. Paradīze un pekle”, no vācu valodas tulkojis Jānis Krūmiņš, Izdevniecība AGB, Rīga: 2004 (Reinhold Messner, Antarktis. Himmel und Hölle Zugleich, 2002)

Apbrīnojami, cik ļoti tomēr cilvēkus ir iedvesmojušas Šekltona, Skota un Amundsena ekspedīcijas uz Antarktīdu. Un iedvesmo vēl joprojām. Turpinot lasīt par Antarktīdas tēmu, ķēros pie Reinholda Mesnera grāmatas “Antarktīda”. Reinholds Mesners ir leģendāra personība. Dzimis Itālijā, Dienvidtirolē, pamanījies uzkāpt jebkurā vērā ņemamā pasaules virsotnē, sarakstījis vairāk nekā 35 grāmatas un pabijis arī par Eiroparlamenta deputātu. Pēc tam, kad Mesners jau bija beidzis nodarboties ar aktīvo alpīnismu un apmeties omulīgā mājvietā Juvalā, viņam vienalga nebija miera, tāpēc viņš nolēma, ka beidzot kādam vajadzētu paveikt Šekltona ieplānoto, bet nerealizēto ceļojumu un šķērsot Antarktīdu ar kājām. Tehniski tāds ceļojums jau bija veikts pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, bet tajā tika izmantoti motorizēti kāpurķēžu visurgājēji, un tas nav gluži tas pats, kas noiet šo maršrutu tikai ar pašu spēkiem, visu nepieciešamo pārtiku un mantas velkot sev līdzi ragavās.

Domāts, darīts. Daži gadi pagāja, organizējot tik vērienīgu ekspedīciju, un 1989. gada beigās Mesners ar savu ceļabiedru Arvedu Fuksu ieradās Antarktīdā. Dažādu iemeslu dēļ Mesnera Antarktīdas ceļojums gandrīz nojuka un viņiem nācās koriģēt maršrutu, tomēr beigās viņi to paveica un 92 dienās ar kājām nogāja 2800 kilometrus no vienas Antarktīdas malas līdz otrai – pa sniegu, pa nebeidzamiem ledājiem, pa apnicīgajām zastrugām (tās ir tādi pretīgi, līdz metru augsti sasaluša sniega blāķi, kas ļoti apgrūtina pārvietošanos) skarbajā Antarktīdas vasarā, kad saule nekad nenoriet aiz apvāršņa, bet visu laiku nebeidzami riņķo virs galvas, kamēr temperatūra var nokristies līdz mīnus 40 oC. Un tomēr Antarktīdas pievilcība ir neatvairāma. Tā ir pēdējā vieta uz mūsu planētas, kas vēl nav cilvēku pilnībā izkropļota. Vienīgā zeme, kur vēl joprojām var iet bez robežām. Antarktīda ir lielākais tuksnesis pasaulē. Baltā bezgalība.

Pirmā Mesnera grāmatas trešdaļa bija veltīta ceļojuma organizēšanas aprakstam, bet atlikums gājienam, un no tās var uzzināt dažas dzīvē noderīgas lietas. Piemēram, uz Antarktīdu nekad nevajag ņemt līdzi baltu termosu, jo ellīgi daudz laika būs jāpavada katru reizi to meklējot tajā baltajā bezgalībā, ja tas būs nolikts sniegā. Savukārt, ja ir nejauši gadījies amputēt visus kāju pirkstus, tas garos pārgājienos dod zināmas priekšrocības, jo būtiski samazina tulznu uzberšanas laukumu. Mesners ir vides aizsardzības aktīvists, tāpēc gājiena laikā viņi rūpīgi savāca un vilka līdzi visus savus atkritumus. Nu gandrīz visus, jo, ja Antarktīdā vējainā laikā gadās izlaist no rokām kādu pavieglāku hlamu, tad to noķert ir bezcerīgi un atliek tikai skumji noraudzīties, kā tas virpuļodams nozūd aiz apvāršņa.

Patiesības labad jāpiebilst, ka nebija jau tā, ka Mesnera ceļojums būtu bijis tikpat autentisks kā Šekltona vai Skota ekspedīcijas. Viņiem līdzi bija GPS navigācijas iekārta un divās vietās viņi uzpildīja savus krājumus, kurus tur nogādāja palīgi ar lidmašīnu. Pa ceļam viņi iegriezās arī Dienvidpolā un tur pat tika uzaicināti uz Jaungada ballīti. Bet Mesneram Dienvidpols nepatika, tas bija pārāk apdzīvots, jo pilns ar visādiem pētniekiem un viņu palīgpersonālu. Nu pētnieki arī nebija sajūsmā par tādiem klaidoņiem kā Mesners un viņa ceļabiedrs, kas bezjēgā vazājas pa Antarktīdu, tomēr atļāva viņiem pārgulēt savā bāzē un ieiet dušā, kas ir saprotams, jo abi ceļotāji tak pusotru mēnesi nebija mazgājušies, un droši vien tas bija labi sajūtams visā bāzes teritorijā.

Pats Mesners pēc dabas ir diezgan liels vientuļnieks, bet, negribot riskēt, viņš tomēr uz Antarktīdu paņēma līdzi ceļabiedru Arvedu Fuksu, kurš tajā pašā gadā jau bija aizslēpojis līdz Ziemeļpolam. Tomēr ātri vien izrādījās, ka Fukss ir mazāk izturīgs un nespēj tikt līdzi Mesnera trakajam gājiena tempam (iespējams, viņam traucēja neamputētie kāju pirksti). Tā nu Mesners visu ceļojuma laiku šķendējās, ka viņam jādzenā mūždien kaut kur atpalikušais Fukss, tomēr grāmatā viņš atzina, ka kopumā tas ekspedīcijai ir nācis par labu, jo gala rezultātā viņu pārvietošanās temps ir bijis optimāls. Savukārt Fuksam droši vien bija pamatīgi piegriezies visu laiku vilkties Mesneram tālu nopakaļ, un pēc atgriešanās no Antarktīdas viņi diezgan muļķīgi sakašķējās, un žurnālisti, protams, no tā visa izpūta jauku pīli, kas mazliet aizēnoja pašu ekspedīciju. Tā gadās.

Mesnera grāmata “Antarktīda” ir labs un autentisks, lai gan diezgan tipisks, ekstrēmā ceļojuma apraksts. Gājiens pāri Antarktīdai nebija viegls, brīžiem tas bija ļoti nogurdinošs un apnicīgs, bet autors godīgi atzīst, ka tas viņam sagādāja daudz prieka, jo mierīga dzīve mājas apstākļos nav domāta viņam, jo tā ir pārlieku nomācoša.

Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Grāmatas vērtējums 4 no 5 zvaigznēm.

Alfreds Lānsings “Izturība”

Alfreds Lānsings “Izturība. Ernesta Šekltona Antarktīdas ekspedīcija, kas atklāja, ka cilvēku gara un fiziskā izturība ir bezgalīga”, no angļu val. tulkojusi Antra Damberga, izdevniecība AGB, Rīga: 2001 (Alfred Lansing, Endurance, 1959)

Alfreda Lānsinga grāmatai “Izturība” uzdūros pavisam nejauši, kad meklēju Jaungada dāvanu Baltajam Runcim, un sev par pārsteigumu atklāju, ka, re kā, arī latviešu valodā ir izdota tāda ļoti laba dokumentālā piedzīvojumu grāmata par ekspedīciju uz Antarktīdu.
Ernesta Šekltona vadītā ekspedīcija ar kuģi Endurance devās no Anglijas uz Antarktīdu 1914. gada augustā, kad jau bija sācies Pirmais pasaules karš. Vispār seram Ernestam Šekltonam bija tiem laikiem ārkārtīgi ambiciozs mērķis – šķērsot Antarktīdu no vienas malas līdz otrai ar kājām un suņu pajūgiem. Patiesībā kaut ko tik sarežģītu cilvēkiem pirmo reizi izdevās paveikt krietni vēlāk – tikai 1958. gadā, turklāt izmantojot tādus tehnikas sasniegumus kā motorizētus kāpurķēžu vilcējus, nevis vecmodīgus suņu pajūgus. Jau pašā sākumā Šekltona ekspedīcija šausmīgi nepaveicās, jo Endurance iestrēga ledū tikai vienas dienas brauciena attālumā no sava mērķa, un drīz vien kļuva skaidrs, ka šī iestrēgšana būs uz ilgāku laiku. Tad arī sākās gandrīz divus gadus ilgā 27 cilvēku cīņa par izdzīvošanu vienā no skarbākajām un nomaļākajām zemeslodes vietām. Ledū iesalušais kuģis apmēram desmit mēnešus dreifēja uz ziemeļrietumiem, līdz ledus to saspieda un Endurance nogrima. Ekspedīcijas dalībnieki palika uz pamazām zem viņiem gabalos lūstoša, peldoša un ļoti nedroša ledus labi apzinoties, ka neviens no ārpasaules viņus neizglābs, un varbūt nekad pat neuzzinās, kas ar viņiem noticis. Starp citu, radiosakaru viņiem nebija, jo tolaik radio vēl neviens neuztvēra kā nopietnu saziņas līdzekli. Tālākais bija ilga, nogurdinoša un dramatiska cīņa par izdzīvošanu. Jāatzīst, ka ekspedīcijas dalībniekiem vairākas reizes neticami paveicās, jo beigās izglabās visi, pat ja ne gluži pilnā komplektācijā – pa kādai kājai tomēr nācās zaudēt.
Alfreds Lānsings nudien ir sarakstījis vienu no labākajām dokumentālajām piedzīvojumu grāmatām, kādu man ir nācies lasīt. Grāmatas rakstīšanas laikā vēl bija dzīvi vairāki ekspedīcijas dalībnieki, kas viņam laipni atļāva izmantot savas atmiņas, piezīmes un dienasgrāmatas. Brīnumainā kārtā bija saglabājies arī ekspedīcijas fotoarhīvs. Izmantojot pieejamos materiālus, autoram ir izdevies negaidīti aizraujošs, ļoti dzīvs un ticams stāsts par to, kā Endurances komanda izdzīvoja tik ekstrēmos apstākļos. Pat zinot to, ka visi izglābsies (šis fakts ir izpalīdzīgi norādīts uz grāmatas vāka, tāpēc neuzskatu to par šausmīgu maitekli), bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem. Kā viņi iekārtojās uz ledus, kā pārdzīvoja polāro nakti, kā izklaidējās, kad apkārt ir tikai ledus tuksnesis, kā mēnešiem pārtika lielākoties no roņiem un pingvīniem un kā apēda savus suņus, kas pēc apnicīgās roņu-pingvīnu diētas garšojuši kā izcila delikatese. Un vispār, kā jutās cilvēki pilnībā atrauti no civilizācijas, kad eksistences vienmuļība sasniegusi galējību. Par ko viņi domāja, un par ko sapņoja (maiteklis – lielākoties par ēdienu, kas nav pagatavots no pingvīniem).
Parasti lielākās problēmas tādās ekspedīcijās ir saistītas ar iespējamu komandas dumpošanos, savstarpēju kašķēšanos un šķelšanos. Lai gan Šekltons savas ekspedīcijas sastāvu bija nokomplektējis ar diezgan vieglprātīgu pieeju, kopumā komanda noturējās ļoti labi. Protams, ik pa laikam kādam uznāca melnie, vai kāds arī sadumpojās, bet bez nopietnām sekām. Jāpiezīmē, ka potenciāli bīstamākās personas Šekltons uzraudzīja īpaši rūpīgi un centās turēt savā tuvumā. Šad un tad viņam nācās pieņemt ļoti nepopulārus lēmumus, kā, piemēram, samazināt pārtikas devas vai pavēlēt nošaut kuģa kaķi Čipijas kundzi (kas īstenībā bija runcis, kas ticis pie šāda vārda neliela pārpratuma dēļ), bet polārā ekspedīcija nav nekāds skautu pikniks zaļumos. Tā tās lietas tur notiek. Patiesībā, ja kāds arī gribētu atšķelties no ekspedīcijas, viņu gaidītu droša bojāeja, jo šajos apstākļos vienatnē izdzīvot nebūtu iespējams. Galu galā dzīvot gribēja visi, tāpēc arī komanda bija diezgan saliedēta. Nenoliedzami viņiem paveicās, ka kapteinis Frenks Vērzlijs bija ģeniāls navigators, kurš neskatoties uz pastāvīgajām vētrām spēja aizvadīt laivu precīzi līdz niecīgajai saliņai vairāku simtu jūdžu attālumā milzīgā okeāna vidū laikā, kad, ziniet, nekādu GPS sistēmu nebija. Kuģa pavārs arī ir bijis fenomenāls, jo spēja pagatavot siltu ēdienu visneiedomājamākajos apstākļos. Bet, nu, tas ir labs stāsts, kuru vērts izlasīt pašiem.
Alfreda Lānsinga “Izturība” ir klasisks dokumentālais piedzīvojumu romāns, kas vēsta par vienu no pēdējiem ceļojumiem, kas noslēdza lielo atklājumu laiku. Brīnišķīga grāmata – gandrīz vai neticams stāsts par cilvēku izturību drosmi un fenomenālu dzīvotgribu ekstremālos un bezcerīgos apstākļos. Noteikti iesaku visiem, kam patīk ceļojumu un piedzīvojumu stāsti
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties šeit.

Visā pasaulē nekas cits neliek izjust tādu pamestību kā polārā nakts. Tā ir atgriešanās ledus laikmetā – nav ne siltuma, ne dzīvības, ne kustības. Tikai tie, kas to piedzīvojuši, spēj pilnībā saprast, ko nozīmē dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas dzīvot bez saules.

Grāmatas vērtējums 5 no 5 zvaigznēm.

Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi

Ja es blogā katru dienu aprakstītu tikai vienu grāmatu, kas atrodas manā grāmatplauktā, šis process aizņemtu vismaz trīs gadus. Lai pasākumu mazliet paātrinātu, šoreiz par senāk ļoti populāro sēriju „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”. Par to pēdējā laikā ir rakstījuši arī vairāki citi blogeri un pamazām atklājas visādas interesantas lietas. Piemēram, neviens īsti nezina kādas grāmatas un cik šajā sērijā vispār ir iznākušas. Šobrīd vispilnīgākais saraksts ir atrodams Asmo blogā, turklāt viņš ir uzņēmies cēlu misiju mūsu visu labā – izlasīt un savā blogā aprakstīt visas sērijas grāmatas. Pašlaik viņam veicas ļoti labi un ir ārkārtīgi interesanti lasīt viņa iespaidus par vecajām, bērnībā mīlētajām grāmatām. Jāatzīst, ka es uz kaut ko tādu noteikti nebūtu spējīga, bet pilnīgi skaidri atceros, ka no sarakstā minētajām esmu izlasījusi vismaz 82 grāmatas. Droši vien reāli lasītas ir vairāk, bet par dažām es tomēr šaubos.

Par sēriju pilnīgi skaidrs ir, ka grāmatas ir izdevušas trīs dažāda nosaukuma izdevniecības (LVI, Liesma, Sprīdītis) četrdesmit gadu ilgā laika periodā – no 1958. gada līdz 1999. gadam. Sākotnēji sērijas nosaukums bija „Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika”, bet sešdesmitajos gados tiem draudzīgi pievienojās arī ceļojumi. Kā var uzskatāmi redzēt no bildes, tad grāmatu sērija bija viegli atpazīstama plauktos pēc strīpainajām un dzīvespriecīgi krāsainajām muguriņām. Tomēr astoņdesmitajos gados, kad valstī tika ieviests taupības režīms, acīmredzot sērijas izdevēji sāka taupīt arī uz strīpiņām(vai varbūt vienkārši nomainīja tipogrāfijas iekārtas) un grāmatas vairs nebija tik glītas. Eh, un uz pēdējām sērijā izdotajām vispār ir atlikušas tikai divas simboliskas, trauslas līnijas. Sērija tika izdota divās valodās – latviešu un krievu. Pēdējās gan krietni mazāk nekā pirmās un daļa no tām bija latviešu grāmatu tulkojumi.

Tā kā sērijas grāmatu skaits nav īsti zināms (Asmo šajā jomā ik pa laikam veic jaunus atklājumus), tad pēc aptuvenām aplēsēm attēlā redzamajā manā rīcībā esošajā krāvumā, ir apmēram puse no tās izdevumiem. Nu varbūt mazliet vairāk. Skaidrs, ka šīs grāmatas nav nekādi literārie šedevri un droši vien vajadzētu no krietnas daļas šķirties, bet pagaidām paturu tās mazliet nostalģisku atmiņu dēļ. Tās tak ir daļa no personiskās, lokālās ķēniņienes Loannas mistiskās liesmas, kas ir apgaismojusi manu bērnību. Šīs grāmatas apdzīvoja zvaigžņu ceļotāji, jūrasbraucēji, pagrīdnieki, indiāņi, traki zinātnieki, pirāti, konkistadori, detektīvi, alķīmiķi, spiegi, dimantu meklētāji, citi dēkaiņi un pat četri tankisti un suns, kas negaidīti izrādījās literāri personāži, nevis populāra televīzijas seriāla varoņi.

Bet šī bija ļoti mīļa sērija, tās izdevumiem piemita kaut kas dvēseli samaitājošs, kas prātā ir iesējis domu, ka foršā dzīvē noteikti ir jābūt ceļojumiem un piedzīvojumiem. Protams, padomju autoru darbos skatījums uz dzīvi bija gaužām melnbalts (morāli izturētie padomju cilvēki pret pagrimušajiem, alkatīgajiem kapitālistiem) , bet vērtības, kuras tie propagandēja, ja atskaitām sociālismu un plānveida ekonomiku, nebija tās ļaunākās – godīgums, drosme, nesavtīgums, uzticība ideāliem un biedru nepamešana nelaimē. Turklāt šādu grāmatu īpatsvars sērijā nebija liels.

Lai gan neplānoju pārlasīt visu „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju, tomēr apskatījos, ka dažas tās grāmatas vēl šajā dzīvē derētu izlasīt. Pārsvarā tie ir ceļojumu apraksti un gribētos vēlreiz pieķerties pie „Magelāņa mākoņa”, jo pieļauju, ka tagad to noteikti uztvertu pavisam citādi nekā bērnībā. Šobrīd blogā ir tikai viens šīs sērijas grāmatas apraksts par Anatolija Imermaņa grāvēju „Viesnīcas „Holivuda” rēgi”, bet kad tam pievienosies arī citas izlasītās, izveidošu atsevišķu sarakstu.

Tūrs Heijerdāls „Ceļojums ar „Kon-Tiki””

Tūra Heijerdāla „Ceļojums ar „Kon-Tiki” ir modernās piedzīvojumu literatūras klasika, kas tulkota septiņdesmit valodās un tikusi izdota 50 miljonos eksemplāru (kā teikts priekšvārdā, tad „šāda tirāža kapitālistiskajā pasaulē grāmatai par zinātnisku ekspedīciju līdz šim laikam ir nedzirdēta un neiedomājama”, tā lūk). Manā īpašumā ir krietni nolasīts 1957. gada izdevums, kurā ir atrodams arī jauks ar īstu tintes spalvu rūpīgi vilkts ieraksts, kas atklāj, ka grāmatu savulaik manam tēvam ir uzdāvinājusi viņa vecākā māsa. Tā ir maksājusi piecus rubļus un sešdesmit piecas kapeikas, tā sauktajā vecajā naudā (tajā, kas šeit bija apgrozībā pirms 1961. gada naudas reformas).

Norvēģu etnogrāfs Tūrs Heijerdāls ir bijis viens traki ietiepīgs tips. Kad zinātniskā pasaule negribēja piekrist viņa, jāatzīst ne visai pārliecinošajai hipotēzei par Polinēzijas iedzīvotāju izcelsmi no Dienvidamerikas, jo indiāņiem nav bijuši piemēroti kuģi tāliem jūrasbraucieniem, viņš, heisā-hopsā, nieka pusgada laikā noorganizēja fenomenālu ekspedīciju. Ātri vien Ekvadorā sazāģēja balsas kokus, pēc veciem spāņu konkistadoru zīmējumiem no deviņiem baļķiem sasēja plostu, un kopā ar vēl pieciem tādiem pašiem trakiem tipiem un papagaili ar izmēros niecīgo peldlīdzekli jau 1947. gada aprīlī kuģoja pa Kluso okeānu. Pasākums bija pārdrošs un neticams, tomēr viņiem visiem (maiteklis – izņemot papagaili) pēc okeānā pavadītas 101 dienas veiksmīgi izdevās sasniegt Tuamotu salas, kopā nokuģojot 6900 kilometrus. Ceļojuma laikā viņi no tehniskajām lietām izmantoja tikai radioraidītāju, pulksteņus, sekstantu un kameras, bet pārsvarā mēģināja pārbaudīt vai ar tik primitīviem peldlīdzekļiem būtu iespējams šķērsot Kluso okeānu. Pēc ceļojuma Tūrs Heijerdāls sarakstīja šo grāmatu, kas kļuva par bestselleru, un no safilmētajiem materiāliem izveidoja dokumentālo filmu, kas 1951. gadā savā kategorijā ieguva Oskaru. Par polinēziešu izcelsmi vispārpieņemtais viedoklis, protams, nemainījās, bet tika praktiski pierādīts, ka viņiem varēja būt iespējami gadījuma rakstura sakari ar Dienvidameriku.
„Ceļojumu ar „Kon-Tiki” izlasīju bērnībā, tajā brīnišķīgajā laikā, kad vasarās laukos visforšāk bija ar grāmatu rokās iekārtoties vecā ābeļdārza pavēnī vai siena šķūnī (tajos brīžos, kad nebija jāveic kaut kas sabiedriski lietderīgs – bietes, siens). Izvelkot grāmatu no plaukta, arī tagad tā nešķiet novecojusi, pat sagribējās pārlasīt. Heijerdāls raksta vienkārši, raiti, saistoši un ar patīkamu humoru. Un, sēžot uz tāda plosta, ir daudz izdevības tuvāk iepazīties ar Klusajā okeānā mītošajām dzīvības formām nekā modernā okeāna lainerī. Mazliet brīnos, ka kopš 1959. gada grāmata Latvijā vairs nav pārizdota, it sevišķi tāpēc, ka 2012. gadā pēc tās motīviem tika uzņemta filma, kurā bija daudz kadru ar blondiem, muskuļotiem, trūcīgi ģērbtiem vīriešiem. Tiem, kam patīk lasīt par trakiem ceļojumiem, šī noteikti ir ieteicamo grāmatu sarakstā.

Knuts bija sēdējis un mazgājis savas bikses, te piepeši pacēlis acis un pamanījis, ka tieši viņa priekšā izniris pats lielākais un riebīgākais mūlis, kādu neviens no mums savā mūžā nebija redzējis. Tā bija īsta jūras nezvēra galva, tik liela un pretīga, ka pat jūras gars neatstātu uz mums tik baigu iespaidu, ja tas būtu izniris no dzelmes. Dzīvnieka galva bija plata un plakana kā vardes galva, katrā pusē tai atradās mazas acis, un gar krupjveida muti, kas bija pusotra metra plata, plīvoja garas bārkstis, sizdamās mutes kaktiņos.

Kevins Greindžs „Ziedu lietū”

Kevins Greindžs „Ziedu lietū. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē”, no angļu valodas tulkojusi Vita Holma, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012., (Kevin Grange,”Beneath Blossom Rain: Discovering Bhutan on the Toughest Trek in the World”, 2011.)

 Augusts šogad bija ceļojumu un piedzīvojumu mēnesis. Atbilstoši tam izlasīju „Ziedu lietū” – pēdējā laikā jau trešo grāmatu par gariem, smagiem gājieniem pa interesantām takām vairāk un mazāk zināmās pasaules vietās. Tās autors Kevins Greindžs ir ne pārāk veiksmīgs Holivudas scenārists. Astoņu gadu laikā neviens no viņa rakstītajiem scenārijiem nav pieņemts filmēšanai (paskatoties, cik vāji scenāriji dažreiz ir bijuši izmantoti filmās, bail pat domāt, cik draņķīgus ir rakstījis autors). Tā nu Greindžs ir samērā nomāktā dvēseles stāvoklī, kad nolemj doties uz Butānu pārgājienā pa visgrūtāko kājāmgājēju maršrutu pasaulē – Sniega cilvēka taku Himalajos. Pārgājiens patiešām ir ekstrēms, jo 24 dienu laikā ir jānoiet 347 kilometri pa kalniem un jāšķērso 11 augstkalnu pārejas, no kurām septiņas ir augstākas par 4800 metriem virs jūras līmeņa. Sniega cilvēka takai nav nekādas līdzības ar civilizētiem tūristu maršrutiem ar norādēm, pa ceļam atrodamiem mīlīgiem veikaliņiem un labiekārtotām atpūtas vietām. Visu laiku pastāv iespēja apmaldīties kalnos un pēc tam naktī lēni un neizbēgami nosalt, nogāzties no kādas klints, saķert augstuma slimību, kuras apraksts bija diezgan nepatīkams, vai satikt uz takas kādu piktu un slikti audzinātu jaku nelāgā noskaņojumā. Labā ziņa ir tā, ka viss notiek Butānā un tur, samaksājot 200 dolārus dienā, ceļotājiem tiek nodrošināts pilns serviss – naktsmītnes, ēdināšana un karsta tēja pie deguna jau agri no rīta izlienot no guļammaisa. Dažas personīgās mantas, protams, nākas pastaipīt, bet visu pārējo transportē pamatīga karavāna un apkalpojošais personāls, kurš, starp citu, arī noiet to pašu maršrutu, bet piedevām visu laiku gatavo ēst un iekārto naktsmītnes.

            Butāna vispār ir traki interesanta zeme, kura atrodas aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem augstu Himalajos. Nokļūt tur ir grūti, jo jābūt vai nu kaut kādām alpīnista iemaņām, vai jāriskē izbaudīt nosēšanos pasaules šaušalīgākajā lidostā, kuru butānieši ir iemanījušies izvietot šaurā spraudziņā starp kalniem. Nosaukumam Butāna nav nekāda saistība ar propāna- butāna gāzi, bet sanskritā tas nozīmē kalnainu vietu. Paši butānieši savu valsti sauc par „Pērkona Pūķa zemi”. Butāna ilgus gadus bija izolēta no apkārtējās pasaules un tajā vietām vēl ir saglabājies viduslaikiem raksturīgs dzīvesveids, bet pamazām un uzmanīgi valsts mēģina pielāgoties, jaunajiem laikiem un modernizēties. Butānieša atbilde uz autora jautājumu, kāpēc netiek noasfaltēts ceļš ir vienkārša, lieliska un labi raksturo šo zemi.

Ceļš netiek noasfaltēts, -viņš mikrofonā sacīja, – tāpēc, ka tad cilvēki steigsies.

            Vispār Butānas aprakstiem veltītā grāmatas daļa bija interesantākā un saistošākā. Varam uzzināt, ka Butānas ezeros nav ieteicams peldēties, jo tur dzīvo dēmoni. Savukārt dažos dzo centrālā torņa apmeklējums var novest pie nelāgām sekām, piemēram, priekšlaicīgas nāves. Butānieši esot diezgan māņticīgi, viņi uzskata, ka mākoņu forma var pareģot jūsu nākotni, koku ciršana mežā sanikno meža dievu, balti jaki ir laba zīme, kalni var lidot un mainīties vietām un kaulu mešana ugunskurā izraisīs sliktus laika apstākļus.

            Atsevišķa tēma ir Butānas ideja par nacionālo kopējās laimes veicināšanu pretstatā nacionālā kopprodukta idejai, kas pirmajā brīdī izklausās gluži vai norakstīta no kādas īpaši ciniskas antiutopijas. Butānā uzskata, ka valstij ir jākoncentrējas uz iedzīvotāju laimi, nevis tradicionālo ekonomikas modeli, paredzot, ka laimīgāki pilsoņi veidos ražīgāku valsti ar lielākiem ienākumiem. Tomēr skaidrs, ka valsts iedzīvotājus nevar piespiest kļūt laimīgākiem, nosakot to likumdošanas aktos. Pie laimes sasniegšanas ir rūpīgi jāpiestrādā katru dienu. Nacionālo kopējo laimi Butānā veicina, cenšoties saglabāt tradicionālo kultūru un saudzēt vidi.. Tā kā viņi visi tur ir budisti, tad varbūt arī izdosies. Lai gan ar laimi nekas nav vienkārši – esot viegli padarīt laimīgākus trūcīgi dzīvojošus cilvēkus, bet kad viņiem klājas labi, tad, hop, un pēkšņi vienā brīdī laimes sajūta ir pazudusi tālēs zilajās. Un visi atkal ir nelaimīgi.

            Arī autors cer Butānā atrast apskaidrību, laimi, dzīves jēgu, ziedu lietu un Šambalu – nu gluži kā tāda vīriešu dzimuma Gilberta. Diemžēl šie viņa apcerējumi bija vairāk smieklīgi, lai neteiktu, ka nožēlojami. Katrā ziņā bez tiem mierīgi varēja iztikt un vairāk teksta veltīt pašai Butānai. Ceļojuma piedzīvojumu un ceļabiedru aprakstiem nebija ne vainas, tomēr jūtams, ka autors nav pārāk labs stāstnieks (teiksim, salīdzinājumā ar Braisonu), lai gan patiešām cenšas būt asprātīgs un sirsnīgs. Īpaši nelāgas bija Butānas lauksaimniecības tehnoloģijām veltītās lappuses, kurās valda pilnīgas auzas – mieži tiek jaukti ar kviešiem, vārpas ar stiebriem, graudi ar akotiem un, kas gan ir mistiskais motorizētais arkls, ar kuru butānieši mēdz braukāt apkārt vai sūknēt ūdeni. Tāpat tādam sērferim no Kalifornijas liels jaunatklājums bija sprigulis un padoms nebučot zirgu, kurš atglaudis ausis. Lai gan nekādu apskaidrību Greindžs Butānā neatrada, tomēr izskatās, ka viņš ir tapis par ceļojumu grāmatu rakstnieku, bet Holivudā ir par vienu netalantīgu scenāristu mazāk, kas kopumā ir pozitīvs rezultāts. Tā kā par Butānu latviski nav daudz lasāmvielas, tad grāmata ir pat ļoti noderīga, ja ir vēlme iepazīt šo fantastisko valsti.

Bils Braisons „Skarbās takas vilinājums”

Bils Braisons „Skarbās takas vilinājums”, no angļu valodas tulkojušas Aija Britāla un Sarma Ozola, Rīga: Zvaigzne ABC, 2007., (Bill Bryson, A Walk in the Woods,1997)

 Par šo grāmatu uzzināju Marii blogā, kur viņa raksta, ka paspējusi to izlasīt jau divas reizes. Nospriedu, ka vismaz vienu reizi to varētu izdarīt arī es. Grāmata patiešām izrādījās saistoša un humora pilna.

Bils Braisons ir amerikāņu rakstnieks, kurš dzīvo Lielbritānijā, bet brīžiem arī ASV un raksta humoristiskas grāmatas par ceļojumiem un visu ko citu. Latviski 2006. gadā ir izdoti viņa „Īsi stāsti gandrīz par visu”. 1995. gadā atgriežoties Ņūhempšīrā Braisonam radās doma pastaigāt pa tuvumā esošo Apalaču taku, kas ir ar prātu neaptverams veidojums garu pastaigu mīļotājiem. Kaut kas tāds droši vien var pastāvēt tikai Amerikā. Par takas precīzo garumu īstas skaidrības nav, bet tā noteikti ir vairāk nekā 2100 jūdzes gara. Ja kaut ko līdzīgu novietotu pieticīgajos Eiropas mērogos, tad varētu iegūt taku, pa kuru mēs varētu aizstaigāt no Latvijas līdz Spānijai (un visu laiku pa mežu). Vai arī līdz Urāliem, ja pievilcīgāka šķiet pasaules otra puse. Apalaču taka stiepjas no Džordžijas līdz Menai, šķērso 14 štatus un laikam tagad ir krietni populārāka nekā deviņdesmitajos gados, kad pa to klaiņoja Braisons ar savu neiespējamo ceļabiedru Kacu. Taku ir sākts veidot pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ar mērķi saglabāt un parādīt ieinteresētām personām Amerikas brīnišķīgo, neskarto dabu un lieliskās ainavas. Pārsvarā šī kājāmgājēju taka stiepjas caur mežiem (ejot ir ekskluzīva iespēja aplūkot ļoti daudz koku) un kalnainām vietām.
Par nedēļām ilgo vazāšanos pa visādiem brikšņiem Braisons raksta visai aizraujoši. Viņš ir patīkami zinātkārs rakstnieks, ir sīki izpētījis gan takas vēsturi un nedaudz apraksta arī pēdējo 500 miljonu gadu laikā šajā reģionā notikušos ģeoloģiski jautrākos atgadījumus. Apalaču takas apkārtnes botānikai veltītās lappuses bija patiešām jaukas. Lai gan pieļauju, ka autoram nav īstas skaidrības, kas tā floēma un ksilēma īsti ir, tomēr mani sajūsmina, ja kāds rakstnieks atļaujas lietot šādus vārdus. Grāmatā ir atrodami noderīgi praktiskie ieteikumi ceļotājiem pa neapdzīvotiem apvidiem (eleganto lāpstiņu savu izkārnīju aprakšanai labāk ir atstāt mājās), gan ko darīt, ja uzbrūk lācis (vispirms jānosaka lāča suga, jo katrai no tām ir atšķirīga uzvedība, bet ja uzbrukums ir nopietni domāts, jums nepalīdzēs nekas). Bet daži līdzcilvēki, ieraugot lāci, vienalga spēj uzvesties neticami dumji.

Ir iemūžināts kāds gadījums, kad sieviete smērējusi medu uz sava mazuļa pirkstiem, lai lācis tos laizītu un šo ainiņu varētu nofilmēt ar videokameru. Lācis nesapratis, ko īsti no viņa grib, un apēdis mazuļa roku.

Kā jau vienmēr garu pārgājienu aprakstos interesantākais ir sastaptie ceļotāji. Vidusmēra amerikānis jau nekāds staigātājs nav – vidēji viņš spēj pārvietoties apmēram 350 jardus dienā un arī tos pašus pa savu mauriņu un lielveikalu. Cilvēki, kas nolemj vairākus mēnešus klīst pa mežu ir mazliet atšķirīgi no lielākā vairuma.

Es negribu apgalvot, ka staigāšana pa Apalaču taku kaitē veselajam saprātam, bet gan to, ka tas ir pa spēkam tikai noteikta tipa cilvēkiem.

Braisons īsi pastāsta arī par ievērojamākajiem takas apceļotājiem – kādu vecmāmiņu teniskurpēs, cilvēku – bumbu, aklo ar suni un citiem. Visai interesanti bija Amerikas rurālās teritorijas sociāli ekonomisko problēmu apraksti un autora trāpīgie novērojumi, kas un kā notiek mazās pilsētiņās takas apkārtnē. Tomēr grāmatas labākā daļa bija Braisona stāsti par Amerikas dabu un vides aizsardzību. Protams, autors tēmā pārāk neiedziļinās (tāds jau arī nav grāmatas mērķis), bet bija par ko aizdomāties. Un vietām lasot varēja tikai skumji nopūsties – apjēdzot cilvēciskā stulbuma un dabai neatgriezeniski nodarīto postījumu plašos mērogus.

Parku dienests 1957. gadā bija izlēmis „Pielāgot” Ābrama strautu – Mazās Tenesī upes pieteku- varavīksnes foreļu audzēšanai. Šajā nolūkā biologi strautā 15 jūdžu garumā iegāza izšķērdīgu daudzumu indes, tā saucamo rotenonu. Pēc dažām stundām desmitiem tūkstošu beigtu zivju slīdeja pa ūdens virsmu kā rudens lapas – tam tiešām vajadzēja būt kvalificēta dabaszinātnieka patiesa gandarījuma mirklim! Starp trīsdesmit vienu izskaloto Ābrama strauta zivju sugu atradās kāda, ko sauca par Beilija samiņu un ko zinātnieki nekad vēl nebija redzējuši. Tādējādi Parku dienesta biologi apbrīnojami neparastā kārtā iemanījās vienā mirklī atklāt un reizē arī izskaust jaunu zivju sugu.

Dažādu iemeslu dēļ Braisonam izdodas ar kājām noiet tikai nedaudz vairāk par trešo daļu no Apalaču takas kopējā garuma (tas ir vairāk kā tūkstotis kilometru, ja kas), bet grāmata viņam ir izdevusies aizraujoša un interesanta. Ja ir vēlme palasīt kaut ko izklaidējošo, saturīgu un smieklīgu, tad „Skarbās takas vilinājums” varētu būt piemērota izvēle.

Hape Kerkelings „Kādu laiku būšu prom”

Hape Kerkelings, „Kādu laiku būšu prom”, no vācu val. tulk. Ieva Zālīte, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010., (Hape Kerkeling, Ich bin dann mal weg, 2006.)

Hape Kerkelings nav rakstnieks, bet gan Vācijā populārs humorists, par kura eksistenci man, protams, līdz šim nebija ne jausmas. Viņš nav īpaši reliģiozs cilvēks, bet katram pienāk brīdis, kad rodas vēlme pārvērtēt savu dzīvi – it sevišķi, ja sākas problēmas ar veselību, pēkšņi kļūsti četrdesmit gadu vecs, vai atgadās kas līdzīgs. Tā arī Kerkelings nolemj doties svētceļojumā pa Jēkaba ceļu, kas ved no Senžanpjedeporas (vai tiešām man izdevās šo vārdu uzrakstīt pareizi) Francijā līdz Santjago de Kompostelai pāri Pirenejiem, cauri Basku Zemei, Navarrai, Rjohai, Kastīlijai, Leonai un Galisijai. Jēkaba ceļa garums ir apmēram 800 km, tas ir viens no trim lielākajiem kristietības svētajiem ceļiem un tiem, kuri to paveic, katoļu baznīca laipni piedod visus grēkus. Tas gan nav Hapes Kerkelinga mērķis, viņš grib tikt skaidrībā pats ar sevi un savām attiecībām ar Dievu. Jāatzīst, ka autoru ceļā nepiemeklē ģeniālas atklāsmes un viņa prātojumi šajā sakarībā nav nekādi oriģinālie, bet tie grāmatā neaizņem pārāk daudz vietas un tiek pasniegti ar tik atbruņojošu naivumu, ka nekļūst pārāk kaitinoši, kā tas bieži gadās šāda veida sacerējumos par sevis meklēšanu. Katra nodaļa gan beidzas ar kādu dienas atziņu, kuras ir gan mistiski filozofiska rakstura kā „Lai gan miglā tīto virsotni nevaru saskatīt, tā tomēr tur ir!”, gan ļoti praktiskas – „Raidi neitrālākus skatienus! Jādodas uz priekšu un jādzer vairāk ūdens!”

Autors nav profesionāls rakstnieks un grāmatu viņš pēc ceļojuma ir sarakstījis drīzāk nejauši, nevis apzināti to plānojis jau pirms tam. Grāmata ir rakstīta ļoti vienkāršā valodā, tajā nav arī nekādi pamatīgāki redzēto vietu apraksti, tās tiek pieminētas vairāk garāmejot. Galveno vērību kā jau humorists viņš ir pievērsis tieši pārējiem svētceļniekiem un saviem pārdzīvojumiem. Lai nu kā, bet Jēkaba ceļš ir vieta, kur pulcējas visneiedomājamākie dīvaiņi. Katram ir savs stāsts, savi piedzīvojumi un savs ceļš. Saprotams, ka vistrakāk ir satikt kādu, kas ir līdzīgs tev un atspoguļo tieši tavas vājības. Vācu humors laikam nebūs gluži manā gaumē, tomēr autora piedzīvojumu apraksti ir pietiekami interesanti, lai lasot nebūtu jāgarlaikojas. Hapes Kerkelinga sarunvalodu zināšanas ir patiešām apskaužamas (vācu, angļu, itāļu, franču, holandiešu, mazliet spāņu) un ceļā tās lieti noder. Uzzinām arī, ka spāņu valoda ir ļoti piemērota, lai tajā lamātos (es gan mazliet šaubos vai tā šajā ziņā pārspēj krievu).

Bez cilvēkiem autors arī visai sīki piemin jebkuru ceļā redzēto dzīvnieku – gan divpadsmit ērgļus, gan nosprāgušu ūpi, gan visus iespējamos suņus. Dažiem no tiem viņš arī mēģina palīdzēt, ja spāņi ar dzīvniekiem mēdz apieties diezgan ļauni. Piedevām autoram ir paniskas bailes no kāju sēnītes, kura tam nepārtraukti uzglūn katrā dušas telpā, bet droši vien spāņu uzskati par tīrību varētu stipri atšķirties no vācu standartiem. Tāpat arī ēdiens Spānijā esot diezgan briesmīgs, bet tam bija pamatots attaisnojums, ka svētceļojuma laikā garšīgas maltītes tikai novērstu domas no galvenā mērķa.

Brīžiem rodas iespaids, ka autors ir cimperlīgāks par izlutinātu kaķi. Dažus ceļa posmus viņš arī izlaiž un izmanto sabiedrisko transportu, bet kopumā jāatzīst, ka viņš turas varonīgi un viņa žēlabas ir diezgan optimistiskas, jo ceļš patiešām ir fiziski smags, daži posmi iet pa kalniem vai autostrādēm klintīs, kur nav paredzēti celiņi gājējiem un es šausmās nosvīdu jau no domas vien par septiņpadsmit kilometru pārvarēšanu saules svelmē, kad temperatūra ēnā ir 40^o pēc Celsija.

„Kādu laiku būšu prom” kopumā ir patīkama izklaidējoša rakstura lasāmviela bez pretenzijām uz kaut ko nopietnu. Hape Kerkelings laimīgi tiek līdz savam mērķim, iepazīstas un sadraudzējas ar divām svētceļniecēm Enu un Šīlu, kā arī izmantojot savas ceļojuma piezīmes saraksta grāmatu, kas Vācijā kļūst mežonīgi populāra, un gājienā laikā tak viņam ir iespēja nedaudz apdomāt to, kas tad viņš galu galā ir.

Svētais ceļš ir grūts un brīnišķīgs. Tas ir izaicinājums un ielūgums. Tas tevi piebeidz un iztukšo. Līdz galam. Un tas tevi rada no jauna. No pašiem pamatiem.

Šis ceļš ir tikai viena no neskaitāmām iespējām. Camino nav viens, tas ir tūkstoš ceļu, tomēr katram uzdod tikai vienu jautājumu: „Kas tu esi?”