Volfgangs Herndorfs „Čiks”

 

Volfgangs Herndorfs „Čiks”, no vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2014.,(Wolfgang Herrndorf, „Tschick”, 2010)

 

Lielākā daļa mūsdienu jauniešiem domātās literatūras man uzdzen miegu jau grāmatnīcā aplūkojot grāmatu vāciņus. Tā nu sanaca, ka Volfganga Herndorfa „Čiku” lasīju tikai Māras Poļakovas tulkojuma dēļ cerībā, ka nebūs tak galīgs draņķis (man ir nešķīstas aizdomas, ka viņas tulkotās grāmatas oriģinālā iespējams nemaz nav īpaši labas, bet viņa tās tulkojot slepeni pārraksta, lai tās patiktu tieši man). Vispār jau „Čiks” ir kaut kāds pusaudžu romānu tipiskāko klišeju apkopojums – romāna galvenais varonis Maiks Klingenbergs ir dikti garlaicīgs tips, kuram nav neviena drauga, toties ir māte alkoholiķe, pusmūža krīzes nomākts tēvs un vēl viņš ir līdz ausīm ieķēries klases spicākajā meitenē, kura savukārt viņu pat nepamana un neuzaicina uz savu dzimšanas dienas ballīti, uz kuru ir ielūgti pilnīgi visi. Un tādā garā. Tak labiem rakstniekiem nekādas klišejas netraucē uzrakstīt labu grāmatu. Tad klasē ierodas jauns skolnieks ar Vācijā ne pārāk populāru uzvārdu Tschichatschov, kuram pašam ir problēmas ar alkoholu, un kura ģimene ir kaut kādi asociāli sūdi. Dažu apstākļu sakritības rezultātā abi autsaideri satuvinās un kādu dienu Čiks ierodas pie vientulībā atstātā Maika ar zagtu ladu. Kā jau klasiskā pusaudžu romānā pienākas, zēni aiz gara laika izdomā doties pie Čika vectētiņa uz Valahiju, paķerot līdzi tādā ceļā īpaši nepieciešamās badmintona raketes un skrituļslidas, bet, protams, bez nevienas kartes vai navigācijas iekārtas. Abu pusaudžu ceļojums izvēršas piedzīvojumiem pilnā, bet bezmērķīgā klejojumā pa lauku ceļiem un mazpilsētām. Ja var ticēt autoram, tad Vācijas rurālo teritoriju pārsvarā apdzīvo dažādi vairāk vai mazāk ķerti psihi.

Es jau gribēju sākt klāstīt, kāpēc man šķiet smieklīgi kājām bēgt no policijas, bet tad atskanēja lūstošu zaru brākšķoņa un lapu švīkstoņa, un no krūmiem pie mums izlauzās nīlzirgs. Kaut kur Vācijā, tieši blakus automaģistrālei, tukšā, visu aizmirstā kaktā no krūmiem izlauzās nīlzirgs, kurš skrēja taisni pie mums. Tam bija zils kombinezons, uz galvas blondi čirkaini ilgviļņi un rokā ugunsdzēšamais aparāts. Ap vidukli ļumēja četri līdz pieci tauku gredzeni. Cilādams divus pamatīgus cilindrus, kas rēgojās laukā no kombinezona apakšas, nīlzirgs atstampājās šurp, nostājās apgāztās ladas priekšā un augstu pacēla ugunsdzēšamo aparātu.

Notikumi grāmatā ir smieklīgi un asprātīgi, tomēr būtībā tas ir ļoti skumjš un vietām smeldzīgs stāsts par pieaugšanu, draudzību un dzīves vērtībām. Turklāt autors to izstāsta ļoti vienkārši un piezemēti, bez moralizēšanas vai izlikšanās gudrākam, nekā esi. Lasot bija jauka sajūta, ka grāmatu ir rakstījis mazliet nostalģiski noskaņots cilvēks, kurš patiešām mīl dzīvi un šo pasauli. Tomēr pēc grāmatas izlasīšanas, meklējot vairāk informācijas, nācās uzzināt, ka Volfgangs Herndorfs pēc trīs gadus ilgas cīņas ar smadzeņu audzēju pagājušā gada augustā ir nošāvies Berlīnē, kanāla malā. Tā gadās.

Tēvs man kopš bērnības ir dzinis galvā, ka pasaule ir slikta. Pasaule ir slikta, un arī cilvēki ir slikti. Nevienam neuzticies, neej līdzi svešiem cilvēkiem, un tādā garā. To man iegalvoja vecāki, to man iegalvoja skolotāji, to iegalvoja arī televīzija. Paskaties ziņās: cilvēki ir slikti. Paskaties Spiegel TV: cilvēki ir slikti. Un var jau būt, ka tā tiešām ir un cilvēki par 99 procentiem ir slikti. Taču dīvainākais ir tas, ka mēs ar Čiku šajā ceļojumā sastapāmies gandrīz tikai ar to vienu procentu, kuri nebija slikti.

Dažus vārdus ir pelnījusi arī grāmatā minētā zagtā lada Ņiva jeb VAZ 2121 Ņiva. Šī automašīna ir leģendārs padomju autobūvniecības produkts, kura tiek ražota un pat eksportēta uz dažādām valstī jau gandrīz četrdesmit gadus (nebija ne jausmas, ka tās modifikācijas ražo vēl joprojām). Bezceļniece ar visu četru riteņu pastāvīgo pilnpiedziņu, augstu klīrensu un saīsinātu riteņu bāzi – tā bija kā radīta, lai ar to līksmi dragātu pa kviešu laukiem un zemas kvalitātes zālājiem gan melnzemes, gan ne melnzemes zonā. Vārdu sakot, ideāls braucamais romāna varoņu piedzīvojumiem. Tiesa gan, Ņivai ir viens ļoti būtisks trūkums – ārprātā zems pasažieru drošības līmenis frontālu triecienu gadījumos. Tā kā reālajā dzīvē romānu varoņu rīcību nevajag mēģināt atkārtot, jo visticamāk sekas būs daudz smagākas.

Nobeigumā – skaidrs, ka neizdomāšu neko labāku kā tekstu uz grāmatas pēdējā vāciņa – „Sapņaini un savādi, smieklīgi un mīļi…grāmata, kas pieaugušo dara caurcaurēm laimīgu…”