Jānis Klīdzējs “Cilvēka bērns”

Jānis Klīdzējs „Cilvēka bērns”, Rīga: „Sprīdītis”, 1997.

Lielā Lasīšana ir gluži labs iemesls, lai izlasītu simtniekā iekļuvušās latviešu autoru grāmatas, ar kurām līdz šim nebija sanācis iepazīties tuvāk. Protams, visiem labi zināmo Jāņa Streiča filmu „Cilvēka bērns” biju redzējusi, bet grāmata vēl lasīta nebija.

Jānis Klīdzējs (Juoņs Klīdziejs) ir latgaliešu izcelsmes latviešu rakstnieks. Autors ir dzimis 1914. gadā un bērnību pavadījis Latgalē. 1944. gadā viņš kopā ar savu ģimeni bija spiests doties trimdā un lielāko daļu no saviem darbiem ir sarakstījis emigrācijā. „Cilvēka bērns” ir tapis pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, kad Jānis Klīdzējs dzīvoja Kalifornijā un studēja klīnisko socioloģiju. Pēc filmas biju iedomājusies, ka grāmata ir sarakstīta latgaliski, bet nē. Izrādījās, ka autors savus darbus lielākoties ir rakstījis latviski, par ko uz viņu savukārt ir bijuši pikti citi latgaliešu rakstnieki. Un Jānis Klīdzējs drīzāk būtu pelnījis pateicību par Latgales popularizēšanu latviešu literatūrā. Viņam latviešu valodā noteikti ir daudz vairāk lasītāju, nekā tas būtu rakstot tikai latgaliski.

„Cilvēka bērns” ir jauka un poētiska bērnu grāmata. Pirmo reizi tā ir publicēta 1956. gadā, bet pēc Jāņa Streiča tāda paša nosaukuma filmas iznākšanas uz ekrāniem 1991. gadā ir piedzīvojusi vairākus atkārtotus izdevumus. Domāju, ka pateicoties filmai, grāmatas sižetu zina visi. „Cilvēka bērns” ir stāsts par septiņgadīgo Boņuku, kurš dzīvo lielā, draudzīgā un strādīgā saimē Latgales sētā. Viņam ir labi vecāki, dzīvesgudrs vecaistēvs, divi brāļi, trīs nešpetnas tēva māsas, lielisks zirgs Cikcers un uzticamais suns Žiks. Boņuks ir nesatricināmi pieķēries kaimiņu Brigitai, kura gan ir par viņu jūtami vecāka, pārdzīvo sava suņa atdošanu citiem radiem un pat aizbēg no mājām, sarīko skriešanos ar vietējo prāvestu, kurš ātrāks – zirgs vai mašīna, un piedzīvo gan ieguvumus, gan zaudējumus. Tāda nu tā pieaugšana ir. Autors droši vien ir nedaudz ietekmējies no Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” – tā ir viena no Boņuka mīļākajām grāmatām, kuru viņš lasa  un pārlasa iedams ganos un pārdzīvo līdzi Jančuka priekiem un bēdām.

Iespējams aiz nostaļģijas pēc dzimtenes, bet varbūt Kalifornijas klimata iespaidā, grāmatā attēlotā pasaule ir izteikti saulaina un piemīlīga. „Cilvēka bērnā” ir tikai kāzas, bet nav nevienas bēres, alkoholiķu ģimenē un rados nav, lopus neviens nekauj, bērni ar darbiem nav pārāk noslogoti un ir pavisam normāli, ka mazi zēni pavada laiku ar katoļu priesteriem. Reliģijai grāmatā vispār ir pievērsta liela vērība, bet ir pat diezgan interesanti palasīt, kas par šo tēmu ir sanācis katolicismā augušam autoram. Tā Boņuka  attiecības ar Dievu ir izteikti tirdznieciska rakstura. Aiznesot Pestītājam purenes, var cerēt, ka viņš būs pielaidīgāks attiecībā uz nejauši savāktā naža izmantošanu. Boņuka dzīvē vispār daudz kas ir atkarīgs no tā, ko izdosies sarunāt ar neskaitāmajiem katoļu svētajiem. Lai būtu pavisam sarežģīti, katrs no viņiem ir atbildīgs par kādu noteiktu sfēru, piemēram, svētais Antons regulē nokrišņu daudzumu. Tā nu autora izveidotajā pasaulē labāk veicas tiem, kuriem ir blats tur augšā, paša rīcībai ir mazāka nozīme.

Pilnīgi ideāla jau autora izveidotā pasaule nav, citādi tak nebūtu par ko rakstīt. Viens ļaunums ir nejaukais tirgotājs Kazačs, kurš par parādiem grib atņemt kaimiņu atraitnes zemi, bet pietiek vietējam prāvestam pakratīt pirkstu un pateikt, ka tā darīt ir fui, lai problēma būtu novērsta. Pie reizes var noorganizēt nelietīgajam personāžam un viņa velosipēdam atsvaidzinošu peldi tuvējā ūdenskrātuvē.

Otrs ļaunums ir govis. Tās ir jāgana, tām ir ragi un dažos gadījumos izcili nejauks raksturs, kas sagādā nepatīkamas problēmas to slaucējiem. Piedevām tās ir ļoti mazražīgas. Ja varam ticēt autoram, tad no četrām govīm vienā slaukšanas reizē nesanāk pat viena slaucene (12 l ), tātad kopējais izslaukums laktācijā ir tikai nedaudz virs 2000 kg piena no govs (acīmredzot tolaik piensaimniecība Latgalē ir bijusi galīgā tūtē).  Un lielās dusmās cilvēkam sirds kļūstot kā govs.

Trešais ļaunums, kas aptumšo Boņuka dzīvi, kas citādi būtu gandrīz vai ideāla, ir sievietes. Gan jau atkal pie vainas ir katolicisms, bet Boņukam vienīgā iespēja pierādīt savu vīrišķību, ir nolikt pie vietas visu tos sasodītos sievišķus. Bet iešana pirtī kopā ar sievietēm laikam ir pamatīga trauma veselai latviešu rakstnieku paaudzei. Tā nu attiecības ar ģimenes sievietēm Boņuks veido galvenokārt balstoties uz visādām sīkām šantāžām. Interesanti, ka Boņuks vispār nevar pieņemt normālas sievietes. Viņš var vienīgi tās iecelt svēto kārtā un dievināt kā kaimiņu Bibuku (visai amizanta izvēle mīļvārdiņam) un beigās šausmīgi viļas un pārdzīvo, kad viņa izrādās normāla sieviete ar nabu un pat vīru. Māte arī ir pieņemama tikai kā māte, bet, ja viņa uzvedas kā sieviete, tā  Boņuka acīs ir smaga apgrēcība. Pat kaimiņu Paulīne ir pieņemama tikai tad, kad uzvedas kā puika, nevis normāla meitene. Bet nu atbilstoši katolicisma tradīcijām tolaik sievietes par pilnvērtīgiem cilvēkiem neuzskatīja, tā kā autora nostāja šajā jautājumā ir saprotama pat, ja ir diezgan dīvaina.

Katrā ziņā „Cilvēka bērnu” ir vērts izlasīt pat, ja ir redzēta filma. Tas ir nedaudz atšķirīgāks skats uz pasauli nekā citās latviešu bērnu grāmatās.

Redzu, ka tev nav tā sausā dvēsele, tev ir tā dvēsele, kuras iesākums aizsiets pie varavīksnes, bet uz kuru pusi skries tās dzīves gājiens, to tikai tas, kas debesīs, zina. Tu vēl maz ko zini, Boņ, no visa tā, kā iet cilvēka dzīvošanā, bet skatos, ka tu jau esi sācis zināt un sajust savu daļu no tā, kā ir, kad tava dvēsele sāk smilkstēt, sūrkstēt, degt, mērcēties, sālīties un atkal degt un smilkstēt no jauna.