Vasara, obligātā literatūra, “Miskastes bērns”

Žaklīna Vilsone „Miskastes bērns”, no angļu valodas tulkojusi Daina Grigorjeviča, Rīga: Zvaigzne ABC, 2003., (Jacqueline Wilson, „Dustbin Baby”,2001)

Miskastes bērnsObligātās literatūras vairs neesot. Toties ir zīmīte no latviešu valodas un literatūras skolotājas, ka piektās klases audzēkņiem vēlams pa vasaru izlasīt sirdsgrāmatu (vai tā tagad to sauc?) Žaklīnas Vilsones „Miskastes bērnu”. Pie grāmatas tikt nebija viegli, pārdošanā tās vairs nav, bet bibliotēkā bija jāgaida zvērīgā rindā. Tik sarežģītā procesā iegūtu grāmatu aiz ziņkārības, protams, izlasīju, turklāt bija interesanti iepazīties ar literatūras stundās iztirzājamo lasāmvielu. Un jāatzīstas, ka nebiju iedomājusies, ka pie mums vēl joprojām varētu būt aktuāla Viktorijas laikmeta garā izjusti apcerēta bāreņu smagās un ciešanu pilnās dzīves tēma.
„Miskastes bērna”autore Žaklīna Vilsone ir ražīga un populāra angļu bērnu grāmatu rakstniece, kura ir īpaši specializējusies pusaudžiem paredzētas „černuhas” sacerēšanā. Raksta viņa apmēram kā, hm, piecdesmitgadīga ar bleķa bižutēriju apkārusies kundzīte, kura ļoti grib izlikties par piecpadsmitgadīgu tīni. Var jau būt, ka tiem padsmitniekiem tāds stils patīk ar. Kāds noteikti ir balsojis par „Miskastes bērnu” Lielajā Lasīšanā, kur grāmata palika kādā trešajā tūkstotī, kas nav pieminēšanas vērts fakts. Toties tā balsošanas sarakstā kaut kā ir pamanījusies trīskāršoties, parādās tur ar trīs dažādiem ierakstiem un ir ieņēmusi trīs dažādās vietas, bet pieminēt blogā LL jēgu un tehnisko izpildījumu vairs nav pat smieklīgi.

Miskastes bērns LL sarakstā„Miskastes bērna” galvenā varone ir Eiprila (jo dzimusi pirmajā aprīlī) Duša (iesauka skolā, jo viņa bieži pinkšķ), kura tikko dzimusi ir atrasta miskastē aiz picērijas. Protams, nav jauki, ja māte tevi uzreiz pēc dzimšanas ir klasificējusi kā sadzīves atkritumus, bet arī Eiprilas turpmākas dzīves gaitas par veiksmīgām nenosauksi. Zīdaiņu aprūpes namā viņa iedzīvojas nopietnos piesaistes traucējumos. Pirmā adopcija ir neiedomājami neveiksmīga (tētuks notinas ar citu sievieti, bet mammīte pārgriež vēnas un nomirst). Audžuģimene, kurā Eiprilai pēc tam jāgaida uz varbūtēju adopciju vispār ir briesmīga vieta – cita meitene Perla viņu pazemo, slīcina vannā un ar ļaunu prieku iznīcina viņas vienīgās mīļās lietas, līdz Eiprilai tas apnīk un viņa Perlu nogrūž pa kāpnēm, iznākums gandrīz ir letāls. Tālāk Eiprila nonāk bērnu namā, kur iesaistās noziedzīgā pusaudžu bandā, kas nodarbojas ar laupīšanu, pēc tam speciālā mācību iestādē grūti audzināmiem pusaudžiem. Beigu beigās viņu adoptē pensionēta vēstures skolotāja Mariona, pie kuras dzīve tādai pusaudzei arī nav nekāda avene (nepērk iekāroto mobilo telefonu, utt). Grāmatas darbība norisinās vienas dienas laikā – Eiprilas četrpadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņa pēc strīda ar audžumāti aizmūk no skolas un apmeklē vietas, kur dzīvojusi bērnībā, pirmās audžumātes kapu un miskasti, kurā viņa ir atrasta, izmisīgā cerībā tikt skaidrībā ar savu identitāti.

IMG_9066Grāmata nav slikta, bet par aizraujošu to nekādi nenosauksi. Autorei Eiprila ir sanācis tāds pasekls tēls – egoistiska, mūžīgi nīdoša un nikna uz tiem, kas grib tai palīdzēt – kā jau bārene. Acīmredzot autore viņu ir norakstījusi no psiholoģijas grāmatas nodaļas par piesaistes traucējumiem adoptētajiem bērniem. No pieaugušo cilvēku skata punkta ir skaidrs, kāpēc „Miskastes bērns” ir iekļauta vasarā lasāmo un ziemā klasē ķidājamo darbu sarakstā. Nieka simts lappusēs autore ir pieskārusies lērumam sociāli nozīmīgu tēmu – pusaudžu grūtniecībai, zīdaiņu pamešanai dzīvībai nepiemērotos apstākļos, mazgadīgo noziedzībai, bērnu savstarpējai vardarbībai, adoptētāju psiholoģiskajām problēmām, emocionālās piesaistes traucējumiem pamestajiem bērniem, dzīvei audžuģimenēs un bērnu namā, bērniem ar īpašām vajadzībām, utt. Droši vien skolēnus ar literatūras palīdzību vajag pēc iespējas laicīgāk iepazīstināt ar dzīves ēnas pusēm. Bet mans iekšējais bērns pasmīkņāja un piezīmēja, ka tāda Vilsone ar savu muļķīgo Eiprilu viņam desmit gadu vecumā arī būtu riebusies. Un, ka tagad ar literatūras pasniegšanu skolā nav labāk, kā tolaik, kad stundās apcerējām stāstus par Ļeņinu, kurš ļoti mīlēja mazus bērnus. Jebkurā izglītības sistēmā vienmēr galvenais uzsvars būs uz grāmatu audzinošo nozīmi, bet praktiski nekāds uz prieku, ko var sniegt lasīšana. Iespējams, ka tā ir pat labāk. Lai interesantās grāmatas paliek lasīšanai mājās un ārpus skolas, bet klasē, lai paliek audzinošās un garlaicīgās.
Par laimi bērni grāmatas uztver pavisam citādi nekā pieaugušie. Un labi, ka tā. „Miskastes bērns” viegli pārtapa mazās bildītēs un īsos komentāros.

Bet šī nav vienīgā piektklasniekiem vasarā izlasāmā grāmata, turklāt nepavisam ne sliktākā, tāpēc tēmu droši vien nāksies turpināt

6 thoughts on “Vasara, obligātā literatūra, “Miskastes bērns”

  1. poseidons99

    runājot par kko līdzīgu obligātajai literatūrai, “Bērnu un jauniešu žūrijas” 2014 grāmatu sarakstā vecuma grupā 15+ pamanīju Vivo ”Noljāras kristāli”. Ko gan tie, kas sastāda šo sarakstu ir domājuši, arī grūti saprast.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, tas saraksts šogad ir ļoti dīvains. No manai vecuma grupai paredzētā varu piebilst, ka Zālītes “Pieci pirksti” bija laba grāmata, bet Laimas Kotas “Matildei un Terēzei” es nekādi netiku tālāk par 20 lappusi, nu nav tā grāmata domāta saprātīgam, pieaugušam cilvēkam, kurš regulāri lasa. 😦
      Un Penaka “Cilvekēdāju paradīze” arī nebija nekas ievērības cienīgs, parasts viduvējs krimiķis.

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, skatījos, ka autore dzimtenē ir ļoti populāra. Pieļauju, ka viņai noteikti ir labākas grāmatas par “Miskastes bērnu”, lasot radās sajūta, ka šeit Vilsone ir nedaudz pāršāvusi pār strīpu ar nebeidzamo nelaimju virkni, kas piemeklē Eiprilu. Būtībā jau lielākā šī personāža bēda ir identitātes trūkums, kam, manuprāt, derēja pievērsties nopietnāk, jo tas viņai, iespējams, traucētu dzīvot arī pie jaukiem audžuvecākiem.
      Un bērniem par literatūru parasti sanāk izteikties forši un dabiski, jo laikam viņi tik lieki nemežģī savas smadzenes kā pieaugušie. 🙂

      Atbildēt
  2. Jana

    Man gan šī grāmata patika. Tieši stila ziņā ideāls paraugs, kā rakstīt bērniem. Īsi, vienkārši, bet raiti teikumi. Man viena radiniece sūdzējās, ka latviešu bērnu grāmatās ir gari teikumi ar daudziem jēdzieniem, ko bērniem grūti uztvert un saprast.

    Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Andra Neiburga „Stāsts par Tilli un Suņu vīru” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s