Alans Mūrs, Deivs Gibonss „Watchmen”

Alan Moore, Dave Gibbons, John Higgins „Watchmen”, DC Comics (1986-1987)

Mans vienīgais līdz šim lasītais komikss bija „Pifa piedzīvojumi”, citu manā bērnībā nemaz nebija. Un arī tas pats laikam nemaz nav īsts komikss, bet kaut kāds franču komunistu saražots komiksveidīgais izstrādājums (tur neviens nerunāja burbuļos). Skaidrs, ka godīgs latviešu lasītājs tai zīmētajai aizjūras nešķīstībai nemaz virsū neskatās. Vēl tagad atceros dažus Zentas Ērgles spalvai piederīgus morāli pagrimušu personu slepeni Padomju Latvijā ievestu komiksu sižetu baisos aprakstus grāmatā „Uno un trīs musketieri”. Tomēr Rozes grāmatnīcā pēdējā laikā šīs popkultūras pabiras ir parādījušies krietnā skaitā un patīkami plašā izvēlē. Tā nu lasāmvielas dažādošanas un redzesloka paplašināšanas nolūkos izlēmu, ka vismaz vienu pieaugušiem cilvēkiem domātu komiksu savā mūžā tak varu izlasīt, vai vismaz apskatīties bildītes. Visvairāk no grāmatnīcas piedāvājuma mani uzrunāja par grafisko romānu klasiku atzītais „Watcmen”.

Alana Mūra sarakstītie, Deiva Gibonsa uzzīmētie un Džona Higinsa izkrāsotie „Watchmen” varētu ellīgi labi atbilst padomju propagandas uzskatiem un pārspēt jebkurus Zentas Ērgles visļaunākos murgus. Protams, ja vien PSRS komiksā nebūtu attēlota kā agresīva iekarotājvalsts, kāda tā arī reāli bija. Ņujorka ir briesmīga pilsēta, kurā bīstami staigāt pa ielām un mazus bērnus maniaki izbaro suņiem. Visi komiksā attēlotie supervaroņi ir kaut kādi psihi, kas skraida apkārt jocīgos kostīmos, un apakšveļu valkā virs virsdrēbēm, vai nevalkā vispār neko kā doktors Manhetens. Komiksa darbība risinās 1985. gadā alternatīvajā realitātē, kurā amerikāņi ir uzvarējuši Vjetnamas karā, nav bijis Votergeitas skandāla un Reigana vietā ASV prezidents ir Niksons. Pasaulē valda aukstais karš un sasprindzinājums ir sasniedzis augstāko punktu, PSRS ir iebrukusi Afganistānā un taisās doties arī uz Pakistānu. ASV savukārt ir savs perfektais ierocis doktors Manhetens, kas saspīlējumu tikai palielina. Pasaules gala laikrādis skaita pēdējās minūtes līdz galīgai katastrofai. Šajā realitātē eksistē dīvaini un mazliet nožēlojami supervaroņi, kas ir pavisam parasti cilvēki bez īpašām spējām, tikai nedaudz uztrenējušies un brīvprātīgi dodas patrulēt ielās, lai uzturētu kārtību un apkarotu noziedzību. Skaidrs, ka viņi visi ir jūtami ķerti, un beigās sabiedrībai piegriežas viņu izlēcieni līdz visa tā supervaroņu būšana tiek pasludināta ārpus likuma. Daži no viņiem turpina mierīgu un kārtīgu pilsoņu dzīvi, daži turpina strādāt valdības labā. Tomēr negaidīti viens no viņiem – Komediants – tiek nogalināts un paranoiskais Roršahs uzsāk izmeklēšanu, kurā pamazām atklājas visādas nelāgas lietas. „Watcmen” ir stāsts par tēmu – kurš sargās pašus sargus? Who watches the watchmen? Galu galā pasaules glābšana romāna beigās izvēršas tāda, hmm, diezgan ļauna.

„Watchmen” lasīšana (vai skatīšanās?) bija visai interesanta pieredze. Starp citu, teksta šajā komiksā ir negaidīti daudz, jo, izdevējam nespējot atrast pietiekami daudz reklāmu tukšo lapu aizpildīšanai, to vietā ir Alana Mūra sarakstīti materiāli par galveno personāžu pagātni – fragmenti no grāmatām, izgriezumi no avīzēm un izvilkumi no dokumentiem. Tomēr komiksā galvenais informācijas nesējs ir attēls, bet paskaidrojošajam tekstam ir tikai pakārtota nozīme, un bieži vien domas aizķērās pie bildītēm, vai gribējās atgriezties atpakaļ un tās pārskatīt. „Watchmen” autori ir bijuši perfekcionisti, attēli ir sīki izstrādāti un pilni ar smalkām detaļām, simboliem, atsaucēm un alūzijām. Skaidrs, ka pirmajā reizē lasot (vai skatoties) šo komiksu visu pilnībā nav iespējams uztvert pat, ja brīžiem aizrāvos un ilgi pētīju attēlus. Dīvaini, bet arī zīmētās bildes tomēr atstāj daudz vietas lasītāja iztēlei. Pazīstamākais no „Watchmen” simboliem laikam ir asiņainais smailijs (smaidiņš). „Watchmen” pēc struktūras ir sarežģīts darbs, stāstā visu laiku mijās tagadne ar pagātni un ir brīži, kad vairākas stāsta līnijas iet paralēli vienos un tajos pašos attēlos. Piedevām šajā komiksā ir ietverts vēl viens komikss – drūms šausmu stāsts par pirātiem „Tales of the Black Freighter”, ko lasa viens no personāžiem. Nodaļās par doktoru Manhetenu stāsts paliek pavisam lēns un apcerīgs, bet kopumā komikss ir depresīvs un tajā ir daudz grafiski daiļas vardarbības.

Iespējams, ka daudziem mūsdienu lasītājiem „Watchmen” būs grūti izprotama grāmata jo pasaule šajos gadu desmitos ir mainījusies (lai gan pēdējā laikā šķiet, ka diemžēl ne tik ļoti, kā gribētos). Komiksa tapšanas laikam (aukstā kara beigu periods) ir būtiska nozīme gan stāstā, gan it īpaši tā noskaņā, kas visai biedējoši atsauca atmiņā sajūtu ar kādu tolaik nācās dzīvot (regulāras civilās aizsardzības apmācības pamatskolā, gāzmasku uzlaikošana, patvertne pagalmā atomkara gadījumam, psihi traumējošas japāņu multenes par Hirosimu). Attēlu krāsojuma dīvainie toņi – oranži, violeti, gluži kā no bērnības murgiem par pasaules galu.

„Watchmen” man patika – vairāk gan noskaņas un rūpīgi izstrādāto zīmējumu dēļ. Sižetam šajā gadījumā nav būtiskas nozīmes un es, protams, biju redzējusi filmu, bet tas netraucēja lasīt komiksu. Jo arī filma un komikss mūsu uztveres īpatnību dēļ ir visai atšķirīgas lietas

.„Watchmen” ir klasiska, stilīgi vecmodīga un vizuāli interesanta mantiņa. Diez vai tagad uzreiz ķeršos pie vēl kāda komiksa, tomēr nožēloju, ka grāmatnīcā nožurījos un pie reizes nenopirku arī Nila Geimena „Sandman”, lai kādā brīdī papētītu, kas tas ir par zvēru.

Jāpiezīmē, ka par spīti Mūra iebildumiem, ka viņa komiksi nav ekranizējami, 2009. gadā iznāca Zeka Snaidera veidotā filma „Watchmen”, kas izrādījās daudz labāka, nekā varēja gaidīt. Filma ir vizuāli ļoti interesanta, brutāli asiņaina un neapšaubāmi ir viena no labākajām līdz šim redzētajām komiksu ekranizācijām. „Watchmen” ir iznākusi trīs versijās – 161 minūti garā variantā, ko izrādīja kinoteātros, 186 minūtes garā režisora versija un vēl ir vairāk kā trīs stundas garā „ultimate cut”, kurā ir iekļauta arī baisā multene par pirātiem.