„Wicked Plants” by Amy Stewart

„Wicked Plants” by Amy Stewart, Algonquin Books of Chapel Hill, 2009.

wicked plantsGrāmatiņa ar garo nosaukumu „Wicked Plants: The Weed That Killed Lincoln’s Mother and Other Botanical Atrocities”, kuru varētu mierīgi latviskot kā “Ļaunie laksti”, man patrāpījās lasīšanai īstajā brīdī (par to liels paldies Asmo), kad biju noilgojusies pēc izteikti botāniskas lasāmvielas (un izrādījās, ka eksistē kāda grāmata angliski, ko pat es varu viegli izlasīt pāris vakaros). Grāmatas autore Amy Stewart dzīvo Kalifornijā, raksta vienkāršas, bet saistošas un populāras grāmatas par botāniku un sīkajiem bezmugurkaulniekiem, dažreiz apceļo pasauli, lai labāk izpētītu un iepazītu savus aprakstāmos objektus un procesus, ir līdzīpašniece lietotu grāmatu veikaliņam un dažreiz glezno vistas (savas personīgās tīršķirnes orpingtonietes). Manā izpratnē gandrīz vai ideāls dzīvesveids, ja atskaita to vistu glezniecību. Bez „Wicked Plants” autore ir sarakstījusi vēl dažas grāmatas ar tikpat gariem, bet daudzsološiem nosaukumiem, kuras varētu būt interesanti kādreiz palasīt – „The Drunken Botanist: The Plants That Create the World’s Great Drinks”, „Wicked Bugs: The Louse That Conquered Napoleon’s Army & Other Diabolical Insects” – mjā, tur ir pat sadaļa par grāmatu tārpiem, The Earth Moved: On the Remarkable Achievements of Earthworms”, un citas.

Bieži vien mēs ikdienā zaļajiem augiem pievēršam maz uzmanības. Un neuzvedas jau tie laksti īpaši saistoši un atraktīvi. Tomēr nedaudz iedziļinoties apkārt esošās veģetācijas personīgajā dzīvē var atklāt visai interesantas lietas. Pat mazas, trauslas un gleznas puķītes, lai izdzīvotu, spēj aci nepamirkšķinot nogalināt govi vai zirgu, par pelēm pat nerunājot. Indes nav vienīgais augu aizsarglīdzeklis, šajā ziņā daba ir bijusi radoša. Daži augi ir kodīgi, citi izraisa alerģijas, dzeļ, dur, neiedomājami pretīgi smird vai vienkārši ir nešķīsti audzelīgi un vislabāk vairojas tos sasmalcinot mazos gabaliņos. „Wicked Plants” autore ir izvēlējusies slavenākos un interesantākos pārstāvjusVītolu vējmietiņš no dažādām nelietīgo augu grupām un savākusi pamatīgu lērumu faktu un informācijas. Tomēr viņa apraksta tos ne pārāk zinātniski un nopietni, bet aizraujoši, pieminot dažādus vēsturiskus gadījumus un sniedzot arī praktiski noderīgus padomus – piemēram, ko stāstīt vetārstam, ja jūsu kaķis ir sarijies marihuānu. Augu apraksti ir sakārtoti alfabētiskā secībā un papildināti ar  vemodīgiem, stilizētiem zīmējumiem (bet lai atpazītu nezināmos augus, to attēlus labāk pēc latīniskā nosaukuma sameklēt tīmeklī). Lai gan par augiem šo to zinu, tas lasīšanai netraucēja, bet drīzāk palīdzēja. Tā man nebija pat nojausmas, ka mūsu mitro pļavu skaistulis vītolu vējmietiņš ir ievests Amerikā un tur negaidīti sācis uzvesties kā īsts maitas gabals. Lai kaut kā glābtu situāciju amerikāņi bija spiesti ievest pie sevis dažus vējmietiņa dabiskos kaitēkļus, kas ir visai riskants pasākums, jo tie savukārt var pie vienas reizes nograuzt kādu Amerikas iedzimto lakstu tā, ka nekas pāri nepaliks. Tā kā autore ir amerikāniete, tad šeit pietrūka dažu stāstu par invazīvajiem augiem Eiropā (Sosnovska latvānis, Kanādas zeltslotiņa).
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas labprāt aprunātos ar jauko pārdevēju, kas man miskantes vietā pārdeva augu ar piemīlīgo iesauku „ripgut” (ķemmveida spartīna), jo skaidrs, ka dārzā šobrīd lekni kuplo nopietnāka problēma, nekā līdz šim domāju, un drīzumā tur būs jāveic kāds botānisks genocīds.
No „Wicked Plants” var rasties priekšstats, ka cilvēkam pat savā gaumīgajā un rūpīgi koptajā mazdārziņā vēlams iziet tērpā, kādu gluži labi varētu valkāt arī Černobiļas avārijas seku likvidators. Tomēr praksē nav tik ļauni. Ja nav paradums bāzt mutē visu, kas pagadās un ir vēlme kaut nedaudz atpazīt augus, lielām problēmām nevajadzētu būt. Starp citu, Latvijā ir sastopamas apmēram simts indīgo augu sugas (neskaitot sēnes, kas nemaz nav augi). Par laimi no tām īsti nāvējošas ir tikai dažas, bet tikt pie nelabas dūšas vai caurejas arī pie mums nepavisam nav sarežģīti. Un viegli  fitotoksiskie apdegumi gadās ne tikai seleriju audzētājiem. Arī iekštelpu palodžu apdzīvotāji nav tik nevainīgi kā izskatās – vēl joprojām nesaprotu, kā izdevās izdzīvot mūsu kaķim, kura mīļākās uzkodas bija spatifīlas un dīfenbahijas.
Nobeigumā jāpiebilst, ka absolūtā masu slepkava starp augiem ir tabaka. Ar fascinējošu eleganci tā nogalina vairāk nekā 5 miljonus cilvēku gadā un šajā ziņā tai nav līdzinieku. Bet vai pie tā kaut kur ir vainīga šī puķe, kas vienkārši negribēja, lai to apēd kāds rijīgs kukainis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s