Ak, tad visiem jāatrāda rokraksts. Nu labi. Lielāko daļu dzīves esmu rakstījusi tikai ar roku un man ir sajūta, ka to esmu pratusi vienmēr. Sākumā tie bija iedomu raksti, kas sastāvēja tikai no ļoti nopietnām viļņainām līnijām, bet pirmos saturīgos tekstus sāku pierakstīt ar lieliem, drukātiem burtiem, kas uz papīra drūzmējās nelielās haotiskās grupiņās. Ilgi gaidītā skola sešu gadu vecumā bija pamatīgs aplauziens, jo tur nemaz rakstīt neprasīja, bija tikai jāvelk visādas dumjas strīpiņas, kuras man, lai cik es censtos, nekad nesanāca glītas un vienādas. Bet vislielākā vilšanās bija ar burti, kurus mums mācīja rakstīt. Pēc skaistajiem, drukātajiem burtiem grāmatās, tie izskatījās tik neglīti, ar kaut kādiem vindzuļiem apdarināti un mazliet pat kroplīgi, piemēram, S burts. Lai būtu saprotamāk, zemāk ir bilde ar alfabētu, kādu es apguvu. Burtus šim ierakstam speciāli pārrakstīju (ar sasprindzinājumā trīcošām rokām un 45 grādu leņķī izbāztu mēli), lai atsauktu atmiņā briesmīgo sajūtu, kāda bija glītrakstīšanas stundās, no kurām, godīgi sakot, nekādas jēgas nebija. Diktātā uzrakstīt S burtu, kā drukātu bija liela kļūda. Ja tādi bija vairāki, varēja saņemt neapmierinošu atzīmi. Par laimi tagad bērniem skolās māca skaistākus burtus. Vairākus latviešu rakstāmvalodas paraugus no dažādiem laikiem var atrast visas šīs jezgas uzsācēja Baltā Runča blogā. Tie labi ilustrē mūsu rakstības samākslotību un jocīgo krindzuļu nenozīmīgumu.
Bērnībā man patika rakstīt ar krāsainiem zīmuļiem, bet skolā mācījos rakstīt ar lodīšu pildspalvu. Veci ļaudis, rokas pret debesīm pacēluši, tolaik dikti žēlojās, ka ar tām lodīšu pildspalvām bērni savus rokrakstus nu ir galīgi sabeiguši. Kas nu tagad būšot? Kad visi rakstījuši ar tintes spalvām, tad gan esot bijuši brīnišķīgi rokraksti. Tiesa gan, nez kāpēc neviens no viņiem vairs nerakstīja ar aristokrātisko tinti un spalvu, bet tikai ar plebejiskajām lodīšu pildspalvām. Starp citu, manā bērnībā vēl bija nopērkamas burtnīcas ar dzēšlapām (tagad droši vien neviens nezina, kas tās tādas ir), bet droši vien tāpēc, ka sociālismā kāda ražošanas standarta mainīšanai bija vajadzīgi 10-20 gadi.
Nobeigumā šo stafeti padodu tālāk Grāmatu tārpam un Unai, kas lasa.
Sibillas grāmatas 
O, paldies par to pareizo rakstības alfabētu, atceros, ka man arī skolā tādu mācīja un tad es jutos kā riktīgs dumpinieks, kad reiz izlēmu to pašu nelaimīgo S rakstīt drukātu, nevis kā to neko neizsakošo ķeburu. Un pēc tam es biju briesmīgi neapmierināta, ka skolotāji pret tādu patvaļu neko neiebilda, jo kāda gan jēga dumpoties, ja nevienam pret to nav iebildumu.
Starp citu, dzēšlapas es arī vēl burtnīcās piedzīvoju un manas skolas gaitas risinājās jau labu laiku pēc padumjajiem laikiem.
Savukārt par lodīšu pildspalvām man viena tante reiz pajautāja, vai tad tiešām mūsdienās skolā pieļaujot tādas izvirtības kā lodīšu pildspalvas un šo jautājumu es saņēmu jau kādu laiku pēc 21. gadsimta sākuma.
Interesanti, jo visu laiku domāju, ka šāda burtu rakstība tika mācīta tikai astoņdesmitajos gados (un to sākumā no burtnīcām pazuda arī dzēšlapas), bet laikam tas ir bijis ilgāk.
Es reiz pat ilgi pētīju visus mājās atrodamos, vecos papīrus, kuri bija aprakstīti ar tintes spalvām, un secināju, ka nemaz jau visiem tik skaisti tie rokraksti nav bijuši. 🙂 Protams, tintes spalvas prasa citas rakstīšanas iemaņas un noteikti ar tinti rakstīt ir lēnāk nekā ar lodīšu pildspalvām. Iespējams līdz ar to rokraksts sanāk kārtīgāks.
Tai saitītei, kura ved uz manu rakstāmvalodas rakstu, ir kaut kas lieks beigās pielipis (http:/).
Atceros, ka mums tās dzēšlapas veinu laiku lika izmantot, bet tā arī nekad nesapratu kāpēc. Vienkārši lika turēt kaujas gatavībā i viss.
Paldies, saitīti izlaboju.
Droši vien skolotāja klusi cerēja, ka kādam arī ar lodīšu pildspalvu izdosies uztaisīt pamatīgu kleksi.
Vēl, šķiet, ka no mitrām dzēšlapām varēja savelt bumbiņas un šaudīties, izmantojot trubiņas. Citu praktisko pielietojumu šim aksesuāram neatceros. 🙂
Runājot par dzēšlapām, mums latviešu valodas skolotajai pāris gadus pirms neatkarības bija kaut kas aizkritis ciet un mums glītrakstīšana notika ar tintes spalvām. Rasēšanā noderēšot (tagad to moderni sauc par kaligrāfiju). Vispār jau devītajā klasē, kad pienāca rasēšana tad tas tehniskais raksts noderēja ar.
Ak, svētie bambāļi! Glīrakstīšana ar tintes spalvām. Tas man varētu rādīties murgos. 🙂
Pret tehnisko rakstu rasēšanā man lielu iebildumu nebija. Glīts un praktisks (bet tikai tad, ja to drīkst izpildīt ar zīmuli).
Kā šodien atceros- 2. klasē ( to biš 68. gadā- ak kungs, varbūt nevajadzēja teikt!) skolotāja dramatiskā balsī paziņoja: bērni, vai jūs zināt, ko Laimonis izdarījis? Uzrakstījis mājsadarbu ar lodīšu pildspalvu! Visa klase svētās šausmās: Āāāāā!!! Vēlāk laikam sāka atļaut mājās rakstīt ar lodīti, bet klasē vajadzēja rakstīt ar tinti. Īstenībā ar tinti rokraksts bija labāks; man šķiet, ka tintes pildspalva labāk slīdēja. Lai gan no papīra tas arī bija atkarīgs. Man vislabāk patika rakstīt lielo R, tas sanāca vissmukākais. Dzēšlapa gan bija joprojām noderīga arī lodīteņu laikos, jo plaukstas mēdza svīst, un ja burtnīcas lapas “sataukojās”, tad ar lodīti vairs nevarēja uzrakstīt.
Dikti labs stāsts par nelietīgo Laimoni. 🙂 Tagad droši vien grūti iedomāties, kāds noziegums kādreiz bija rakstīšana ar lodīšu pildspalvām.
Patiesības labad jāpiebilst, ka vidusskolā mācoties vienu brīdi uznāca mode visiem rakstīt ar uzpildāmajām tintes pildspalvām, bet tas bija vairāk stila pēc nevis obligāts pasākums.
Tik patīkami redzēt normālu rokrakstu bez visādiem daiļiem izliekumiem un pušķiem. 🙂
Tā gadās, ja parasti raksti tikai personai, kura tevi vienmēr saprot (tas ir sev). 🙂
Tas alfabēts bija šausmīgs un man totāli riebās. Nu kurš normāls cilvēks tā raksta S? Arī G un H bija briesmas. Nez kā alfabētu tagad māca bērniem? Vai tāpat?
To S burta rakstību es vēl joprojām neizprotu. Varbūt jums kaligrāfijas nodarbībās kāds var izskaidrot tā formu. Iespējams, ka tam ir kaut kāda saistība ar tintes spalvu lietošanu?
Tagad bērnirm mācāmie burti ir palikuši normālāki. Vismaz S ir kā S. Rakstā pirms bildes ar alfabētu ir saitīte uz Baltā Runča blogu, kur viņš vienreiz bija apkopojis dažādus rokraksta alfabētu paraugus no dažu pēdējo desmitgažu skolas grāmatām. Tur var apskatīties arī tagad mācītos un skolā lietotos rokraksta burtus.
Ja atcerēšos, apjautāšos lektorei.