Marks Lorenss „Muļķu princis”

Marks Lorenss „Muļķu princis”, no angļu val. tulk. Evita Bekmane, Rīga: Izdevniecība Prometejs, 2015, (Mark Lawrence, Prince of Fools, 2014)

Marka Lorensa „Muļķu princi” Ziemassvētkos saņēmu dāvanā no Andra un tagad grāmata ir klāt (un Ziemassvētki turpinās). Starp citu, tā ir aprīkota ar šķirlenti (ja vēl pareizi atceros, kā sauc iebūvēto grāmatzīmi) un Sašķeltās impērijas karti uz iekšējiem vākiem, kas ir ļoti noderīgi lasīšanas procesā. Kopš bērnībā iemīļotās Pūkgrāmatas, izdevumi ar kartēm man vienmēr ir patikuši labāk nekā bezkaršu varianti.

Pats stāsts ir kārtējais piedzīvojumiem pārpilnais kvests. Sarkanās Pierobežas n-padsmitais princis Džalens iekuļas kārtējās nepatikšanās, kas beidzas ar garu un ne visai komfortablu ceļojumu uz ziemeļiem, turklāt esot maģiski sasaistītam ar padrūmu normani Snorri. Kā jau cikla pirmajā grāmatā, pasaule ir tikai nedaudz iezīmēta. Kaut kad ir notikusi liela kataklizma un cilvēce dzīvo viduslaikos, mazās sašķeltās valstiņās, kas regulāri laiku karo savā starpā. No senajiem laikiem ir palikušas kaut kādas dīvainas celtnes un artefakti. Pastāv maģija un nojaušami slepeni spēki, kas varoņus dažubrīd bīda kā figūriņas kaut kādā mums vēl nezināmā spēlē.

Vispār jau autora uzburtā pasaule ir samērā skarba, apkārt rāpo miroņu čupas, kautiņi ir nežēlīgi un visādas ķišķas bieži vien līksmi lido pa gaisu. „Tev tur kaut kas…” Es viņam parādīju ar roku, paberzēdams savu zodu. „Ē… ieķēries bārdā. Man šķiet, ka plaušas.” Arī visi ne tik nozīmīgie personāži ir makten mirstīgi. Droši vien kopš Mārtins ar savām „Troņu spēlēm” tumšās fantāzijas žanrā mirstības latiņu ir uzlicis tik augstu, ir nepieklājīgi no viņa daudz atpalikt.

Neapšaubāmi „Muļķu prinča” lielākais jaukums ir grāmatas varoņi. Izskatīgais, zeltmatainais princis Džalens Kendets ir izcils gļēvulis un cinisks egoists, kurš mierīgi var pievienoties lasītāju jau iemīļoto gļēvuļu plejādei kā Gergam, kura dienasgrāmata laikam nebeigsies nekad, vai Rincewind, kura autors droši vien tagad risina garas un jaukas sarunas ar Nāvi. Princis Džalens nav vienkārši gļēvulis, viņš ir aktīvais gļēvulis, kurš briesmu gadījumos parasti skrien prom skaļi bļaudams. Vispār Džalens ir pamanījies izkopt gļēvulības mākslu gandrīz līdz pilnībai, vienīgi dažreiz viņam gadās aizskriet uz nepareizo pusi. Tāpēc viņš arī maģiski sapinas ar savu pretstatu – kauslīgo vikingu kareivi Snorri, kurš ir pārliecināts, ka visas problēmas vienmēr var atrisināt ar kārtīgu kaujas cirvi. Abi varoņi veido dikti jauku, diezgan smieklīgu un patiesībā ļoti saskanīgu pāri. Diemžēl uz beigām Džalens sāk tā kā nedaudz sabojāties, tas ir laboties, bet, cerams, ka līdz nākošajai grāmatai tas viņam pāries. Sastopam arī citus interesantus tēlus, kā Nerunīgo māsu, kas ar savu spēju ieskatīties nākotnē, varētu būt Asinszāles triloģijas Grētas radiniece.

„Muļķu princis” ir pirmā grāmata Sarkanās karalienes kara ciklā un es noteikti gribētu lasīt arī turpinājumu „The Liar’s Key”, bet tas iznāks tikai šogad jūnijā. Jācer, ka „Prometejs” turpinās izdot šo sēriju (un pavisam jauki būtu, ja mēs kādreiz varētu tikt arī pie Sašķeltās (vai Salauztās) impērijas cikla, kura darbība arī norisinās šajā pašā pasaulē).

„Muļķu princis” ir tīra izklaide – jauka, asprātīga, parupja un tumša fantāzija (bet nebūs īsti piemērota maziem bērniem vai lasīšanai jauniešu žūrijai). Katrā ziņā šādu grāmatu mums līdz šim pietrūka un tādas derētu tulkot un lasīt vairāk.