Grāmatplaukti. Bērnu grāmatas

Mazliet novēloti pievienojos grāmatplauktu atrādīšanas akcijai. Paldies Ms Marii par uzaicinājumu! Vispār jau grāmatplauktu saturs ir tādā diezgan personiska un intīma padarīšana. Turklāt grāmatu ir sakrājies pārlieku daudz, tās atrodas mērenā haosā un nepārtrauktā Brauna kustībā. Pieļauju, ka dažas no tām ir atklājušas iespēju pavairoties daloties. Neapšaubāmi grāmatplauktos kaut kas nav īsti kārtībā ar laiktelpu, jo grāmatas reizēm mēdz patvaļīgi pazust un pēc tam mistiski uzrasties no nekurienes. Arī Nolana jaunākajā filmā Interstellar, kad galvenais varonis iemaucās melnajā caurumā, viņš, protams, nokļuva kaut kādā bezgalīgā grāmatplauktā (nu, kas gan cits tajos melnajos caurumos var būt, ja ne vieni vienīgi grāmatplaukti?). Tiesa gan, tajās Holivudas filmās, kuras nepretendē uz intelektuālismu, grāmatu plauktos parasti slēpj narkotikas, jo tā ir viena no drošākajām vietām, kurā ar garantiju neviens savu degunu iekšā nebāzīs.

Plaukti man ir veci un nav smuki, grāmatas pārsvarā arī ir vecas, nolasītas un noplukušas, gaume prasta un banāla, brīvo laiku tā visa sakārtošanai veltīt arī ir žēl. Vārdu sakot, viss ir slikti, tāpēc atrādīšu tikai plauktus ar bērnu grāmatām un arī tikai daļēji.

Lielākā daļa no bērnu grāmatām ir izvietota atsevišķā grāmatu skapī. Ikdienā tas neizskatās tik kārtīgs kā bildē, jo visas brīvās vietas ir nokrautas ar gliemežvākiem, čiekuriem, Lego veidojumiem dažādās stadijās, jocīgiem akmeņiem, kosmiskiem putekļiem un skumjiem zirnekļiem.

Augšējā plauktā dzīvo nemirstīgā Harija Potera sērija un lieliskā Bartimaja triloģija. Tām līdzās atrodas dāņu rakstnieces Lēnes Koberbēlas grāmatu cikls, kura galvenā varone bija apveltīta ar spēju līdzcilvēkos iedvest nomācošu vainas sajūtu. Vispār tai vajadzēja būt tetraloģijai, bet ceturto grāmatu pārdošanā neesmu manījusi, tā arī nezinu kā tur viss beidzās. Atlikušo plaukta daļu aizņem vecu grāmatu sērija Pasaules bērni. Tie ir dažādu autoru stāstu ikgadēji apkopojumi, kuri tika izdoti laikā no 1964. līdz 1988. Ne visi no šiem stāstiem man bērnībā patika. Nezinu, kas tos sastādīja, daži bija aizraujoši, daži ļoti eksotiski, bet daži vienkārši bija garlaicīgi, un daudzos bija uzsvars uz šķiru cīņu un briesmīgo bērnību kapitālistiskajās valstīs. Tomēr tagad, papētot sīkāk, izrādījās, ka tā nav bijusi slikta literatūra – Oskars Vailds, Dorisa Lesinga, Viljams Folkners, Nataniels Hotorns, Johaness Helgi, Herberts Velss, pat Artūrs Klarks un Rejs Bredberijs. Nu un vēl lērums visādu man nezināmu ķīniešu, japāņu, latīņamerikāņu un tamlīdzīgu tālu zemju autoru.

Tālāk ir pasaku plauktiņš, kurā grāmatas ir saglabājušās negaidīti labi un tikai dažām ir no lasīšanas sašķīduši apvāciņi. Droši vien tāpēc, ka pasakas man nekad nav lāgā patikušas, jo pēc sižetiem un struktūras tās bieži vien bija pārāk līdzīgas. Bērnībā biju pārliecināta, ka pasaku sacerētājiem ir totāli pietrūcis fantāzijas un tāpēc viņi tās ir vienkārši nošpikojuši viens no otra. Varbūt tāpēc man tagad labāk patīk fantāzijas literatūra, kura ar klasiskajām pasakām apietas ļoti brīvi un radoši. Spriežot pēc nobružātības pakāpes tīri labas ir bijušas čehu pasakas, kurās visās galvenais varonis bija Honza, indiešu pasakas (tur bija daudz interesantas līdzības) un japāņu pasakas. Brauna kustības rezultātā kaut kur noklīdušas ir Madagaskaras un Centrālindijas pasakas. Plaukta stūrī ir kaudze ar mazāka formāta grāmatiņām. Tur ir „Čitas burtnīca”, „Trīs šķūnīši”, „Veco vraku noslēpums”, „Garkājtētiņš”, „Timurs un viņa komanda”, un citas mazas mīļas grāmatiņas. Augšējā grāmata, kura acīmredzot nevienam nav gājusi pie sirds un tāpēc ir tik svaiga pēc skata, ir „Anna no „Zaļajiem jumtiem””.

Diemžēl laiks pret papīra grāmatām ir ļoti nežēlīgs, papīrs ir trausla matērija, tas lēnām un nenovēršami sairst. Arī skarbais lasīšanas process un kontakts ar lasītāju nesaudzīgajiem pirkstiem grāmatām par labu nenāk. Tāpēc veco, iemīļoto grāmatu plaukts ir tāds nedaudz skumjš un ļoti pelēks. Turklāt patiesībā jau tās grāmatas nemaz tik vecas nav. Pašas senākās („Punktiņa un Antons” un „Priekšpilsētas noslēpums”) ir iznākušas pagājuša gadsimta trīsdesmitajos gados. Te ir vecās Zentas Ērgles grāmatas, Volkova sērija par Smaragda pilsētu, Astrīdas Lindgrēnas „Sālsvārnas salas vasarnieki” un „Brāļi Lauvassirdis”. Kestnera „Emīls un Berlīnes zēni” un „Mazais cilvēks”, Monteru Lobatu „Dzeltenā dzeņa ordenis”, Marka Tvena „Toma Sojera piedzīvojumi”, kā arī citas mīļas un līdz bezsamaņai nolasītas grāmatas „Vinnijs Pūks’, „Alfons Trīcvaidziņš”, „Sudraba slidas”, „Stāsts par doktoru Dūlitlu”, „Robinsona Kukuruzo piedzīvojumi”, „Komēta nāk”, „Blēņu stāsti maziem bērniem”, Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”, „Skudras nepadodas”, „Līdzeklis pret Alkibiadu”, „Atomino”, „Momo” u.c. Dažām iemīļotām grāmatām nācās nopirkt jaunos izdevumus, jo vecie no lasīšanas sašķīda galīgi nelietojamās frakcijās (kaut kad astoņdesmitajos gados izdevēji dikti ekonomēja uz iesienamajiem materiāliem un izdeva ļoti šķīstošas grāmatas). Tomēr, ja iespējams, es saglabāju vecās grāmatas aiz samērā muļķīgiem, nostalģiskiem iemesliem (galu galā tās ir piederējušas maniem vecākiem un dažas pat vecvecākiem).

No jaunāko laiku pirkumiem ļoti jaukas bija grāmatas par Emīliju Dīvaini, Geimena „Koralīna” un „Kapsētas stāsti”, Lūisa Sahara „Bedres” un Ulfa Starka „Aušas un nirlas”. Otrajā rindā atrodas pāršķirojamās un ārā metamās grāmatas (tak ne jau visas kādreiz izdotās bērnu grāmatas bija interesantas un labas).

Ir jau plauktos arī nodevas jaunāko laiku modei – Grega dienasgrāmatas, Negantā Nika sērija, grāmatas par suņiem un ponijiem, kā arī visādas ilustrētas enciklopēdijas.

Uh, vismaz ar daļu no bērnu grāmatām būšu tikusi galā. Daudzas ir aizrāpojušas uz nepareizajiem plauktiem, piemēram, Sprīdīša bibliotēka vai kaut kur slapstās, bet tās šoreiz neķerstīšu un aprakstā nepieminēšu. Galu galā blogā ir atsevišķa sadaļa “Ieskats plauktā”, kurā šad tad uzrakstu par savām grāmatām.
Šķiet, ka visi, kas gribēja atrādīt savus jaukos grāmatplauktus, to ir izdarījuši. Ja nu vēl neviens nav paprasījis to izdarīt Baltajam Runcim, tad nododu stafeti viņam. Gribas tak redzēt kādi izskatās zvērināta nobelistu lasītāja plaukti.  🙂