Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”

Bils Braisons „Īsi stāsti gandrīz par visu”, no angļu val. Ieva Kalnciema, Rīga: Zvaigzne ABC, 2006, (Bill Bryson, A Short History of Nearly Everything, 2003)

Pietika izlasīt divas Bila Braisona grāmatas, lai viņš iekļūtu samērā garajā manis iecienīto autoru sarakstā. Tāpēc tagad ķēros pie trešā latviski tulkotā viņa darba „Īsi stāsti gandrīz par visu”. Gandrīz neticami, bet Braisons vienā grāmatā patiešām ir pamanījies pastāstīt gandrīz par visu – sākot ar Visuma izcelšanos un tā cilvēka prātam neaptveramajiem plašumiem, Zemes tapšanu, vecumu un lielumu, atoma uzbūvi un elementārdaļiņu mīklaino pasauli, dzīvības izcelšanos un tās lielākajām mistērijām un, protams, no kurienes tad uz šīs planētas ir izlīdis tas kailais, neglītais un fiziski neveiklais primāts, kas tagad ir savairojies vairāk pat par trušiem. Viena īpaši jauka un optimistiska nodaļa ir veltīta lielākajām katastrofām, kuras ir piemeklējušas Zemi tās ilgajā vēsturē, kā arī apcerētas iespējas dažām no tām atkārtoties (cilvēces izmiršana kaut kādā nezināmā nākotnē ir nenovēršama, uz šīs planētas ar laiku izmirst praktiski visas sugas, bet mierinājumam jāpiebilst, ka dzīvība kopumā ir neiedomājami sīksta).

Vispār jau cilvēks, kas nopietni interesējas par zinātni, no Braisona grāmatas neko fundamentāli jaunu neuzzinās. Jāņem vērā arī, ka kopš grāmatas sarakstīšanas ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi un zinātne ir kādu solīti patipinājusi uz priekšu, Higsa bozons esot atrasts un tā. Tomēr grāmatas šarms slēpjas autora aizrautībā un ieinteresētībā, viņa spējās uzdot visādus dīvainus jautājumus un izstāstīt par labi zināmām lietām no pavisam negaidītiem skatu punktiem. Bērnībā es šo grāmatu būtu dievinājusi, turējusi zem spilvena un visiem uzmākusies ar tajā izlasītiem dīvainiem stāstiem. Tagad, protams, es sen vairs nevaru atļauties tik atklāti priecāties par to, cik aizraujošā pasaulē mēs dzīvojam, bet grāmata man ļoti patika. Braisons jau ne tikai pārstāsta dažādus zinātniskus atklājumus, idejas un teorijas, bet arī ļoti interesanti izklāsta to vēsturi (jā, bieži vien nākas aizdomāties, kā cilvēki vispār ir aizdomājušies līdz Zemes vecuma izmērīšanai), pētniekiem, kas tos ir veikuši, dažādiem ļoti zinātniskiem strīdiem un pamatīgiem kašķiem. Braisona talants šos stāstus par padara pat ļoti cilvēciskus.

Habls mira no sirdslēkmes 1953. gadā. Ar viņa nāvi saistīta vēl viena dīvainība. Iemeslu uz laiku laikiem paturot slepenībā, viņa sieva atteicās rīkot bēres un nekad nevienam neatklāja, ko izdarījusi ar viņa līķi. Vēl pēc 50 gadiem joprojām nav zināms, kur palicis 20. gs. Izcilākais astronoms.

Vai, teiksim, šāds stāsts par cilvēku, kurš pasauli apveltīja ar svina piesārņojumu no etilētā benzīna un bezgala ļaunajiem CFC savienojumiem, kas noārda ozona slāni.

Midžlijs mira pavisam neparastā nāvē. Kad pēc poliomielīta radās paralīze, viņš izgudroja virkni motorizētu trīšu, kuri viņu automātiski pacēla vai grozīja gultā. Kādu dienu 1944. gadā, iedarbinājis mehānismu, viņš iepinās tā auklās un nožņaudzās.

Vēl, piemēram, katrs, kam sanācis mācīties botāniku, būs pamanījis, ka Kārlis Linnejs, kas deva latīniskos nosaukumus daudzām augu sugām, ir bijis apsēsts ar sieviešu ģenitālijām (neticēsiet, cik daudzas puķītes vēl tagad latīniski tiek sauktas par pežziedēm visdažādākajās šā vārda variācijās) un neviena botānikas grāmata to nez kāpēc nepiemin, bet Braisons ļoti jauki apraksta šo faktu (turklāt izrādījās, ka lielākā daļa šīs Linneja jaunrades pēc tam ir tikusi pārdēvēta).

Tādu mazu, amizantu un citur ne vienmēr pieminētu faktu grāmatā ir ārkārtīgi daudz. Autors ir apkopojis milzīgu informācijas daudzumu, kā arī pats daudz ceļojis un ticies ar zinātniekiem. Man vislabāk patika nodaļa par dzīvības izcelšanos. Cik daudzām neticamām sakritībām bija jānotiek, lai mēs tagad te sēdētu savā pašreizējā izskatā. Varēja jau gadīties, ka galu galā mēs būtu mazi pūkaini radījumi ar garām astēm. Un vienmēr jāatceras, ka mēs pastāvam tikai un vienīgi tāpēc, lai pavairotu DNS, nevis kāda cita iemesla dēļ (pašai DNS par mums vispār nav nekādas daļas).

Vārdu sakot, brīnišķīga grāmata par brīnišķīgu pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tik daudz atklājumu, tik daudz pārsteigumu, tik daudz vēl neizzinātā, kas mums priekšā.

Nespēja izpētīt visu līdz galam instinktīvi mums varbūt izraisa vilšanos, bezcerību, pat baismas, tomēr tā tikpat labi var likties gandrīz neprātīgi satraucoša. Mēs dzīvojam uz planētas, kuras spēja sagādāt pārsteigumus ir teju vai bezgalīga. Kurš saprātīgs cilvēks gan vēlēsies, lai būtu citādi?

Blogā ir apraksts arī par Bila Braisona grāmatu “Skarbās takas vilinājums”.