Mārja Kangro “Stikla bērns”

Mārja Kangro “Stikla bērns”, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018 (Maarja Kangro, Klaaslaps, 2016)

Ak, neveikla, neveikla ir izpausme citu sāpēm.

“Stikla bērns” ir dokumentālais romāns, kurā autore Mārja Kangro stāsta par pieredzēto, uzzinot, ka viņas gaidāmajam bērnam ir reti sastopama anomālija – anecefālija un akrānija. Viņam nav attīstījies galvaskauss, un līdz ar to nebūs galvas smadzeņu. Nu tā, ka nemaz un necik nebūs.  Šādi bērni parasti nomirst tūlīt pēc piedzimšanas, bet pašas anomālijas cēloņi nav zināmi. Dzīve ir ļauna un tā dažreiz vienkārši gadās. Ja pastāv šādas lietas, tad pasaule ir sadirsta, un viss, kas to cenšas vērst par labu, ir tikai niekošanās.

Grāmata aptver laika periodu no 2014. gada pavasara līdz 2015. gada sākumam. Tā ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un autores personīgie, traģiskie pārdzīvojumi sasaucas ar viņas pieredzēto Maidana laikā Ukrainā, kas kalpo kā papildu ilustrācija cilvēka dzīves trauslumam un neaizsargātībai. Šajā eksistences lūzuma brīdī Mārja Kangro risina sabiedrībai neērtus un sarežģītus jautājumus – kāds ir dzīvības vērtīgums pret dzīves kvalitāti situācijā, kad tavs bērns ir bezsajūtu būtne – apmēram kā istabas augs vai amēba? Vai ir ētiski veikt abortu arī zinot, ka pēc piedzimšanas bērns neizbēgami tūlīt mirs? Vai tas patiešām būtu altruisms – dzemdēt dzīvotnespējīgu bērnu, lai to pēc tam izmantotu par orgānu donoru? Kur ir tās robežas, kuras mums nevajadzētu vai mēs nespētu pārkāpt? Kurā brīdī cilvēka embrijs kļūst apbedīšanas cienīgs un vairs nav pieskaitāms pie medicīniskajiem atkritumiem? Akrānijas bēbītis. Pie dzīvības uzturēta biomasa. Dzīva lelle, uz gultas gulošs stādiņš no miesas un asinīm.

Vispār sākumā nebiju domājusi šo grāmatu lasīt, jo par vēl nedzimušiem, slimiem bērniem parasti pie mums tiek sacerēti un publicēti kaut kādi gaudulīgi un bezsakarīgi ezotēriski murgi. Tomēr jāatzīst, ka dokumentālo prozu igauņi patiešām raksta daudz labāk, vismaz salīdzinājumā ar tiem mēsliem, ko tā mīl publicēt latviešu izdevniecības. ”Stikla bērns” ir ļoti racionāla, saprātīga un negaidīti labi uzrakstīta grāmata. “Stikla bērns” ir arī ļoti drosmīga grāmata, kuras autore ir uzdrīkstējusies runāt par patiesām tabu tēmām – tiem dzīves gadījumiem, par kuriem mūsu sabiedrība lielākoties izvairās runāt, klusē un bieži vien aiz savas aprobežotības, ar kuru mūsdienās ir pieņemts īpaši lielīties, un bailēm nosoda sievietes, kuras ir nonākušas šādā situācija.

Tēmas dēļ grāmata nav viegli lasāma. Tā ir ļoti tieša, skarba un ironiska. Autore notiekošo ir aprakstījusi diezgan distancēti, bet citādi jau par tik smagām lietām runāt nebūtu iespējams. “Stikla bērns” lielā mērā ir autores pašterapija, bet ne tikai. Grāmatai piemīt viena no būtiskākajām un svarīgākajām rakstītā teksta kvalitātēm – tā izstāsta tādu cilvēcisko pieredzi, kurā palīdzēt, vai ar kuru dalīties nekad nevarētu reālie cilvēki mums līdzās – ne tāpēc, ka negribētu, vienkārši viņiem tādas nav. “Stikla bērns” ir no tām grāmatām, kas palīdz saprast, ka varbūt neesi vientuļš, ir arī citi cilvēki, kas tam gājuši cauri. Un autore nebaidās pateikt vienkāršo patiesību, ka nekāda mierinājuma nebūs. Ir lietas, kuras nekad nepāriet.
Katram ir pašam jāizvēlas, vai lasīt “Stikla bērnu”. Tā nudien nav lasāmviela, ko kādam ieteikt jaukai vakara izklaidei. “Stikla bērns” ir drosmīga, spēcīga, sāpīga un pārdomas raisoša grāmata.

Nedzimuša bērna un ļoti agri miruša bērna nāve ir savāda, neizprotama lieta. Tu jau sēro ne tikai par savu iztēli, bet gan par īstu cilvēku, kurš patiešām ir eksistējis. Bet kas viņš bija? Viņš nerunāja, viņš neizpauda ne savas domas, ne raksturu, tos viņam izdomāji tu. Tā ir tava iztēle, tavs pieņēmums, par ko tu sēro, taču reizē arī nav, jo viņš taču pastāvēja fiziski, un tāpat viņam jau bija noslieksmes domāt un paust zināma tipa domas. Tu sēro par nebijušu nākotni, tevis paša citādo laiku, kas ticis atcelts. Par vienu būtni pasaulē mazāk – tātad par veselu lērumu laika mazāk. Varbūt pat par simt gadiem mazāk.

Viņi mokās pēcnācēju dēļ un pēcnācēju neesamības dēļ; pēcnācēji, ja tādi piedzimuši, mokās vecāku dēļ. Grūti ir cilvēkam, grūti.

Grāmatas vērtējums – 4.5 no 5 zvaigznēm.