Miķelis Paulockis “Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs”, Rīga: Senātne, [1938].
Grāmatu kluba apmeklējumi patiešām paplašina lasāmvielas izvēli. Tieši klubiņa pasākumā tiku pie šī brīnišķīgā Ulmaņlaiku fantastikas romāna lasīšanas. Kā zināms, tad latviešu rakstnieki gan starpkaru periodā, gan arī padomju okupācijas laikā sacerēt zinātnisko fantastiku nezinu kāpēc ir dikti baidījušies, tāpēc tik senas latviešu grāmatas šajā žanrā ir retums. Diemžēl par romāna autoru Miķeli Paulocki internetā nekas daudz nebija atrodams. Tik vien, ka viņš ir bijis ražīgs piedzīvojumu romānu rakstnieks pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kā arī no vācu valodas tulkojis Džeka Londona, Žila Verna, Aksela Muntes, Marka Tvena u.c. autoru darbus. Pēc romāna izlasīšanas radās iespaids, ka Paulockis ir diezgan labs stāstnieks, lai gan mīl melodramatiskus sižeta pagriezienus un labprāt lieto klišejiskus un patētiskus izteicienus.
Vispār romānu “Profesors Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” lasīt bija interesantāk, nekā biju gaidījusi. Tas, protams, ir sava laika produkts, bet tieši tāpēc arī saistošs. Fantastikas žanram piederīgais profesora Sūnas izstrādātais brīnumains eliksīrs, kas tā lietotājam spēj piešķirt otru jaunību, vārdu sakot, padarīt nemirstīgu, ir tipisks klasiskas pasakas elements. Un līdzīgi kā pasakās, šai nemirstībai komplektā nāk daži ne visai patīkami blakusefekti. Sižets ir ļoti vienkāršs. Profesors Sūna kopā ar savu palīgu doktoru Grunti divdesmit gadus galvu nepacēluši strādā savā Mežaparka laboratorijā, nozūmē veselu kaudzi jūrascūciņu, un rezultātā iegūst brīnumlīdzekli, kurš pilnībā atjaunina lietotāja organismu. Ar klīniskajiem izmēģinājumiem abi pētnieki īpaši neniekojas, bet uzreiz to sāk pielietot uz cilvēkiem. Droši vien tāpēc, lai romānā būtu arī kādi nebūt sižeta pavērsieni.
Saprotams, ka šajā grāmatā visinteresantāk bija lasīt trīsdesmito gadu rakstnieka vīzijas par nākotni. Starp citu, Paulocka varoņiem jau bija pieejami mazi mobili telefoni, ar kuriem ērti fotografēt un ierakstīt skaņu, un elektrovāģi. Tomēr piecdesmit piecus gadus vecs cilvēks autora izpratnē ir vecs grausts, kuru nomoka išiass, bet sešdesmitgadnieki jau bezmaz guļ uz nāves gultas (no vecuma). Iespējams, ka autors, šo visu rakstot, vēl ir bijis ļoti jauns. Droši vien Ulmaņlaikiem tipiska nianse, bet romānā nemirstība ir paredzēta tikai un vienīgi vīriešiem, sievietēm nē. Tas lika aizdomāties, kāda tad beigās ir izveidojusies demogrāfiskā struktūra Latvijā (romāns aptver divdesmit gadus ilgu nemirstības eliksīra lietošanas praksi), ja visu šo laiku sievietes ir nomirušas nelaimīgajā piecdesmit gadu vecumā, bet vīrieši atjaunināti. Autors gan par tādu disproporciju starp dzimumiem nesatraucas, galu galā abi viņi galvenie varoņi ir gadu desmitiem dzīvojuši divatā vienā istabā, un laikam arī gulējuši kopā. Kam gan viņiem sievietes, ja ir pieejama nemirstība. Lai nu kā, romāna beigās arī bez sievietēm Latvija ir kļuvusi pārapdzīvota un valsti ir piemeklējušas dažas ekoloģiska rakstura problēmas, kuras autors atrisina vienkārši un eleganti – visiem Latvijas iedzīvotājiem jāpārceļas uz Rīgu, kur sabūvē debesskrāpjus, bet tādas nevērtas pilsēteles kā Cēsis un Kuldīgu nolīdzina līdz ar zemi, un vietu, kur tās bijušas apsēj ar zaļbarību. Kā romānā ļoti prātīgi norāda autors, tas dod lielu ietaupījumu Latvijas pašvaldību budžetos. Tāda, lūk, lieliska nākotnes vīzija.
Romāna eksemplārs, kuru lasīju, bija burvīgi sens, sadzeltējis un aizkustinoši trausls. Iesiets plānos papīra vāciņos un daļēji sācis sadalīties pa lapām, tāpēc ar to nācās apieties ļoti rūpīgi. Tāds kluss atgādinājums par to, ka papīra grāmatas patiesībā ir ļoti īsmūžīgas un iznīcīgas.
“Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs” ir viens no retajiem starpkaru zinātniskās fantastikas žanra paraugiem latviešu literatūrā, un grāmata droši vien būtu ieteicama lielākoties cilvēkiem, kuri nopietni interesējas par literatūras vēsturi, bet to var droši lasīt arī kā amizantu piedzīvojumu stāstu, kas risinās it kā pazīstamā, bet vienlaicīgi ļoti svešādā vidē.
Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 