Alans Aleksandrs Milns „Vinnijs Pūks un viņa draugi”

„Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, kura man ir bijusi līdzās jau kopš piedzimšanas brīža, to es izlasīju, tikko sāku pazīt burtus, un tā ir dabiska un neatņemama manas pasaules sastāvdaļa. Tā ir grāmata, kura vienkārši ir un viss.
Manā rīcībā esošais „Vinnija Pūka” eksemplārs Vizmas Belševicas tulkojumā ir izdots 1967. gadā un tad maksājis četrdesmit astoņas kapeikas. Tas ir krietni nolasīts, tajā var atrast mana paraksta agrīnās versijas un tas laika gaitā diemžēl ir zaudējis dažas lapas, bet man nav mazākās vēlēšanās to apmainīt pret jaunāku, svaigāku un spožāku.

Skaidrs, ka bērnībā „Vinniju Pūku” lasīju kā vienkāršus stāstiņus un biju mazliet pikta, ka kaut kādu kārti var uzdot par Ziemeļpolu, jo neredzēju tajā īpašu loģiku (vārdu spēles grāmatā nebija paskaidrotas). Un vēl joprojām man nav skaidrs, kas ir tas mistiskais Iesala Ekstrakts, kas garšo tīģeriem. Bet grāmatai bija jaukas ilustrācijas un lieliska karte (es pats zīmēju un misters Šepards palīdzēja), kurā varēja atrast gan Pūka lamatas Milzu Lempjiem, gan mauriņu, kur pasēdēt un paēst, gan I-ā drūmo kaktu, ļoti purvainu un bēdīgu. Šī varēja būt mana pirmā grāmata ar karti un savu īpašo pasauli, kuru apdzīvoja dažādi labdabīgi dīvaiņi un visi tajā drīkstēja būt tādi, kādi viņi bija.

Tomēr laika gaitā pārlasīt „Vinniju Pūku” kļuva aizvien tīkamāk un jaukāk, stāsti vēl joprojām šķita smieklīgi, bet vienlaicīgi tie kļuva negaidīti nopietni un dziļdomīgi.

Tagad „Vinnijs Pūks un viņa draugi” ir grāmata, par kuru ir pietiekami apzināties, ka tā ir manā plauktā un dzīvē.

 

 – Kā tu dari Neko? – jautāja Pūks pēc ilgām un pamatīgām pārdomām.
– Ļoti vienkārši. Kad es taisos to darīt, kāds parasti jautā: „Ko tu domā darīt?” Un es viņam atbildu: „Neko!” Pēc tam es eju un to daru.
– Ā, es saprotu, – nedroši teica Pūks.