Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”

Rosa Navaro Durana, „Dons Kihots. Stāsti bērniem”, no spāņu val. tulk. Marta Kaulakāne, Madara Loce, Kristīne Ločmele, Linda Mičule, Linda Reinsone, Kristīne Treija, Rīga: Mansards, 2016. (Rosa Navarro Durán, El Quijote contado a los niños,2005)

Dona Kihota pārstāstu mazgadīgām personām saņēmu Ziemassvētku dāvanā no Lasītājas, un šī grāmata bija viens no maniem grāmatu izstādes pirkumiem. Esmu diezgan skeptiska pret pasaulslavenu romānu īsajiem pārstāstiem, bet gan jau Lasītājai bija savi apsvērumi tādus uzdāvināt (blogeru dāvanās foršākais ir to neparedzamība un iespēja izlasīt ko tādu, kam citādi nekādi nepievērstos). Un nav jau arī ko slēpt – pašu nemirstīgo šedevru diemžēl lasījusi neesmu (un par to esmu mazliet nokaunējusies), bet tāds jau ir to liktenis – gozēties topos 10 grāmatas, ar kuru neizlasīšanu īpaši lepojos un tamlīdzīgos.

Nav jau arī tā, ka Servantesa diženais gara darbs man būtu pilnībā svešs. Bērnībā man bija brīvi pieejams episkais Dona Kihota 1956. gada izdevums divos nenormāli smagos liela formāta sējumos Mirdzas Ķempes tulkojumā ar fantastiskām Gistava Dorē grafikām, tāpēc dažreiz gadījās tos pašķirstīt. Uh, kas tās bija par ilustrācijām – tumšas, gotiskas, biedējošas, neizprotamas un iztēli rosinošas. Tomēr, palasot tekstu, tas izrādījās pirmsskolas vecuma bērnam pārlieku garlaicīgs un grūti izprotams. Tā kā vienmēr pa rokai bija interesantākas grāmatas, Dons Kihots tā arī palika neizlasīts. Nu tik daudz jau es bērnībā biju apguvusi, ka Dons Kihots ir dīvains onkulis, kurš gribēja sadot pa seju vējdzirnavām un mīlēja mest kūleņus ar pliku dibenu (visi šie skati grāmatā bija uzskatāmi ilustrēti). Man bija arī zināms, kā cienījamais idalgo līdz tam nonāca – skaidrs, ka triviālliteratūra jau 16. gadsimtā bija kļuvusi par īstu sodību. Tikko bija pieejamas drukātās grāmatas, daži cilvēki uzreiz tā salasījās bruņinieku romānus, ka viņiem izkalta smadzenes, smagi sašķobījās prāts un pilnībā sajuka iztēle ar realitāti.

Gistava Dorē ilustrācija Donam Kihotam, attēls no Vikipēdijas

Jaunā Dona Kihota bērnu versija ir Rosas Navaro Duranas pārstāsts, kuru latviešu valodā nez kāpēc ir tulkojusi vesela tulkotāju banda (acīmredzot tas ir bijis kaut kāds LKA kursa kopprojekts). No diviem pamatīgajiem Servantesa sējumiem pāri ir palikusi mazītiņa grāmatiņa ar daudzām bildēm. Ilustrācijas ir ārkārtīgi mīlīgas un jaukas. Un man tās šausmīgi nepatika – tajās mazais sārtvaidzis onkulītis, kas patiešām ir diezgan līdzīgs cienījamajam profesoram Danilānam, izskatās pēc vienkārša pajoliņa un nepavisam nelīdzinās traģiski smieklīgajam Skumjā Izskata bruņiniekam biedējoši valdzinošajās Dorē bildēs. Ir jau saprotams, kāpēc tādas grāmatiņas izdod – lai bērniem būtu elementārs priekšstats par klasiskās literatūras saturu un viņi vēlāk neizgāztos saviesīgās sarunās vai TV viktorīnās, apgalvojot, ka Dona Kihota zirgu sauca Motocikls (nopietni, pati reiz tādu gadījumu redzēju). Un droši vien tāpēc, lai pieaugot viņi nekādā gadījumā nelasītu pilno Servantesa romāna tekstu, jo saturs tak zināms. Ko tur vairs lasīt un lieki tērēt laiku, ja viss ir sen nomaitekļots (vējdzirnavas vinnēja). Bet tā jau pie grāmatiņas ir piestrādāts. Tai ir paša Spānijas vēstnieka Latvijā Pedro Himenesa Načera priekšvārds, kurā labākajās tradīcijās ir izskaidrots šī izdevuma milzīgais kulturālais nozīmīgums. Un veseli divi pēcvārdi, kuros jauniešiem saprotamā veidā izskaidrotas Dona Kihota galvenās idejas (cīņa starp ideālismu un reālismu, starp garīgo un materiālo, un vispār – justies brīvam nozīmē būt ārprātīgam).

Starp citu, saturiski bērnu izdevums ir ļoti tikls. Piemēram, divas staigules, kuras Dons Kihots grāmatas sākumā satiek iebraucamajā vietā, šajā pārstāstā ir kļuvušas par jaunavām. Pat nezinu, vai tiešām bērnu dēļ vajadzēja tik ļoti pūlēties izkastrēt pamattekstu. Es pirmsskolas vecumā dzīvoju jaukā pārliecībā, ka staigules ir tantes, kuras daudz staigā, nu apmēram tādas kā klaidones. Bet var jau būt, ka mūsdienu bērni patiešām ir tik dikti samaitāti, ka viņiem nevar dot lasīt kārtīgi neizcenzētu Donu Kihotu.

Lai nu kā, grāmata iedvesmoja izvilkt no saviem krājumiem Servantesa Donu Kihotu (kā maniakālai grāmatu atkarīgajai man jau sen bija sarūpēti veseli divi dažādi šī šedevra latviešu izdevumi) un nolikt lasāmajā kaudzītē pie gultas. Skaidrs, ka Dona Kihota izlasīšana būs ilgtermiņa projekts, bet pēc pieredzes klasiku labāk lasīt lēni, mierīgi un nekur nesteidzoties.