Samuels Bjorks “Pūce vienmēr medī naktī”, no angļu valodas tulkojusi Ilona Ozoliņa-Čiu, Rīga: apgāds “Jumava”, 2017., (Samuel Bjørk, Uglen (Holger Munch & Mia Kruger #2), 2015)
No skandināvu detektīviem pēdējā laikā ir grūti izvairīties. Tie ir visur – grāmatnīcās, bibliotēkās un šo es nejauši dabūju darbā. Vieglai izklaidei tie ir noderīgi, tomēr maķenīt vienveidīgi. Šajā ziņā norvēģu rakstnieka Samuela Bjorka “Pūce vienmēr medī naktī” nav nekāds izņēmums. Jāpiebilst, ka tā ir jau otrā grāmata Holgera Munka un Mias Krīgeres sērijā, bet pirmo “Es ceļoju viena” esmu laimīgi palaidusi garām. Nu jā, latviešu izdevums ir tulkojuma tulkojums, kā starpniekvalodu izmantojot angļu. Diemžēl pie mums tā ir bieži piekopta prakse.
Grāmatas ievads ir jauks un daudzsološs. Kāds blogeris botāniķis (ak, kāpēc gan latvieši neraksta botānikas blogus), meklējot īpaši reto pūķgalvi, tās vietā mežā uziet pliku ar pūces spalvām izdekorētu līķi, kuram apkārt pentagrammas formā ir izvietotas sveces. Un nevienam nav ne jausmas, kas tur varētu būt noticis un kurš ir vainīgais. Taču ikvienam, kas ir palasījis Nesbē, ir skaidrs, ka Norvēģija ir viena dikti briesmīga zeme, kuru apdzīvo vieni vienīgi psihopāti, narkomāni un alkoholiķi. Ja neuzmanīsies, tad, pat mierīgi ejot pa ielu, nemaz atgūties nepaspēsi, kad tevi būs saķēris kāds maniaks un naski aizvilcis uz savu midzeni.
Bet tas vēl nekas. Romāna spraigākā un aizraujošākā daļa sākas, kad pie darba ķeras lieliskā Oslo policijas izmeklētāju komanda. Tajā darbojas īpaši talantīgā un spējīgā Mia Krīgere. Grāmatā viņas talanti lielākoties izpaužas spējā dzert alkoholu lielos daudzumos kopā ar aizdomīgas iedarbības ripām, garās suicidiālās pārdomās, ka sen jau būtu laiks pielikt punktu savai nožēlojamajai dzīvei, un regulāros histēriskos uzklupienos dažādiem cilvēkiem, apvainojot viņus visādos noziegumos. Jā, Miai nudien piemīt izmeklētājas superspējas, jo laiku pa laikam viņa kaut ko skribelē blociņā un ir pat spējusi secināt, ka šis noziegums ir dikti dīvains. Bet, ko nu par to. Puse no lieliskās slepkavību izmeklētāju komandas lielākoties ir pilnīgā vafelē, bet otra puse mokās ar galvas sāpēm un grūti atrisināmām personīgās dzīves problēmām. Neliegšos, lasot mani patiešām visvairāk interesēja, kādā gan veidā šai patizlajai komandai izdosies noķert maniaku. Negribu maitekļot, bet paši saviem spēkiem viņi nebūtu notvēruši i ne klibu teļu, kas piesiets aplokā.
Bet tas nu tā, skandināvu romānos jau citādi nemaz nevar būt. Tāda ir viņu policijas ikdienas rutīna. Vairāk traucēja romāna sižeta neloģiskums. Stāsta nobeigums ir aprauts, daudzas lietas paliek karājamies gaisā un pārāk maz ir atklāti noziedznieka motīvi un psiholoģija. Maniaks gan romānā ir gadījies neticami ģeniāls, talantīgs un dikti izdarīgs visās jomās. Tāds gan pašrocīgi šķūnīti saremontēs, gan datorlietas sabīdīs, gan ar savu savdabīgo hobiju naudu nopelnīs, gan zinās, kā tikt pie pūču spalvām – šis puisis nudien ir īsts malacītis.
Romānā ir daudz sānu sižeta līniju, kuras nekur neved un patiesībā nedod nekādu pienesumu stāstam, bet varat nešaubīties, ka visi personāži ir dzīves traumēti, nelaimīgi vai ar veciem skeletiem skapjos. Vārdu sakot, viss ir slikti. Mirjamas līnija vispār ir tik ļoti aiz matiem pievilkta un nejēdzīga, ka stāstu tikai samaitāja un padarīja absurdu. Vēl autoram patīk gari un bezsaturīgi dialogi, kā arī ir nosliece sižetā iepīt visādus neloģiskus sīkumus. Par laimi, īsto slepkavu rakstnieks mums atklāj tikai uz romāna beigām, un ne pārāk dziļā satura dēļ grāmatu var izlasīt ļoti ātri. Lai noturētu lasītāja uzmanību, autors visu laiku maina stāstījuma skatu punktu un cenšas katru nodaļu pārtraukt brīdī, kad kaut kam tūlīt jānotiek, tā vietā pievēršoties kaut kam pavisam citam.
“Pūce vienmēr medī naktī” būs pareizā izvēle, ja gribas standarta skandināvu kriminālromānu ar policistiem alkoholiķiem, apsviedīgu maniaku un visiem viss ir šausmīgi slikti noskaņu. Grāmata ir viegla, izklaidējoša, ātri izlasāma un ātri aizmirstama.
Grāmatas vērtējums – 2,5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 
Vot, recenzijas divi pēdējie vārdi ir kā kulaks uz acs. Zinu, ka šī grāmata bija manā vēlmju sarakstā, jo- sērijas turpinājums, bet lai atcerētos, vai jau izlasīta, nācās meklēt blociņā, vai ieraksts jau izsvītrots. Nebija gan viegli saburtot zem visiem svītrojumiem, bet beigās atradās- pirms laba laika izsvītrots gan. Un tas arī viss, kas šobrīd vairs par to sakāms. Nudien, nopietni jāpārdomā vēlmju saraksta saturs. Varbūt krietnai daļai no tā nemaz nav vērts laiku tērēt?
Pāris vakaru izklaidei grāmata bija tīri laba. No šāda skatu punkta raugoties, satura ātra aizmiršana nemaz nav trūkums – ātri izlasi, ātri aizmirsti un dzīvo laimīgi. Nu bet, ja gribas kaut ko saturīgāku, tad patiešām nav vērts pie šitās ķerties klāt. Palasot citas atsauksmes sapratu, ka otrā daļa pārstāsta ļoti daudz ko no pirmās, un, ja nu nav izdevies pirmo grāmatu kārtīgi aizmirst, tad esot diezgan garlaicīgi, jo Mias pārdomas pilnībā atkārtojoties.