Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”

Epu Nuotio “Indīgais velnarutks”, no somu valodas tulkojusi Anete Kona, Rīga: izdevniecība “Pētergailis”, 2018 (Eppu Nuotio, Myrkkykeiso, 2017)

Lai gan vairāki grāmatu blogeri ir atzinušies, ka viņus šogad ir piemeklējusi grāmatu mazlasīšanas krīze, man tomēr ar lasīšanu sokas tīri labi. Ar grāmatu aprakstīšanu gan ne visai. Bet kaut ko lietas labā ir jādara, vai, precīzāk, vienkārši jāsāk rakstīt, tāpēc šoreiz par mazu un piemīlīgu somu krimiķīti “Indīgais velnarutks”. Ziemeļnieku kriminālromānu reputācija ir labi zināma – atriebīgi maniaki, kas ieradīsies pie tevis ar elektrisko zāģi un sāks dzīvu sadalīt gabalos tāpēc vien, ka pirms trīsdesmit septiņiem gadiem esi pabraucis garām ar velosipēdu brīdī, ka viņam ir bijis slikts noskaņojums (vai vienkārši esi līdzīgs viņa mātei), neaprakstāmi zvērīgas slepkavības, baisas bērnības traumas, skarbi izmeklētāji alkoholiķi ar neizdevušos ģimenes dzīvi – un tas viss uz drūmu, klinšainu ainavu fona. Nu, lūk, “Indīgais velnarutks” ir patīkams izņēmums šajā drūmajā kompānijā. Tas drīzāk ir jauks, maigs ziediņš, kas nejauši izplaucis ledainajā ziemeļu vējā.
Romāna galvenā varone ir pensionēta kartogrāfe Elēna Lehde, atraitne, kuras vaļasprieks ir apceļot skaistākos pasaules dārzus. Un, jā, mani uzreiz piemeklēja balta skaudība par Somijas pensiju sistēmu, kas pieļauj šādu dzīvesveidu jau 58 gadu vecumā. Elēnai ir arī par viņu divdesmit gadus jaunāks mīļākais, bet pārējā laikā, kad viņa neceļo vai nav aizņemta ar savu mīļāko, spriganajai somu pensionārei nav īsti, ar ko nodarboties. Tāpēc viņa bieži bāž degunu kaimiņu darīšanās un darbojas kaut kādā somu sieviešu biedrībā, kas romānā ir saukta vienkārši par martām (cik sapratu, tad to misija ir palīdzēt somu sievietēm nekļūt par pilna laika moceklēm). Kad izrādās, ka ir pazudusi Elēnas auklējamā bērna māte, Elēna var saspicēt ausis un parakāties arī šajā virzienā.
Vispār es biju mazliet pikta, ka grāmata tiek reklamēta kā dārzu detektīvs, jo nekādu dārzu tajā vienkārši nav. Ar pāris Vikipēdijā sagrābstītiem faktiem par Berlīnes botānisko dārzu un vienas neziedošas pojeņu dobes aprakstu ir stipri par maz. Vārdu sakot, nav tas nekāds dārzu detektīvs, tie atkal ir kārtējie izdevēju meli. Jāatzīst, ka es uz tiem uzķēros un galvenokārt tāpēc vispār romānu paņēmu bibliotēkā. Jāpiebilst, ka romāna tekstā bija diezgan daudz dīvainu drukas kļūdu. Piemēram, mellenes tika sauktas par mElēnēm
Godīgi jāatzīst, ka “Indīgajā velnarutkā” arī no detektīvintrigas ir maz. Sižetā ir pārlieku daudz nejaušu sakritību un vainīgais kļūst skaidrs diezgan ātri. Vairāk jau te ir visādas ģimenes lietas un sadzīves būšanas. Autore arī mīl sīki aprakstīt, kas Elēnai ir mugurā, kā viņa ir uzkrāsojusies, un ko viņi tur ēd (visādus garšīgus somu un ne tikai somu ēdienus, brūkleņu uzputeni, melleņu kūku ar vaniļas mērci, u.c.)
Toties romānā ir daudz mūsdienu somu dzīves ainiņu un ar galveno sižeta līniju tiešā veidā nesaistītu personāžu. Te ir vientuļā māte Silja ar savām problēmām (laikam attiecībā uz vientuļajiem vecākiem Somijas sociālā sistēma ne tuvu nav tik labvēlīga kā pret pensionāriem). Memļacīgs pusaudzis Samuels, kurš romānā it kā pieaug (atrod ar ko kniebties), bet beigās vienkārši no mātes aprūpes pāriet draudzenes aprūpē, kas somu jaunietim acīmredzot ir ievērības vērts sasniegums. Viņa māte Irina ir krievu pianiste, ar ne visai skaidru pagātni. Romānā ir manāmas dažas atsauces uz Bergmanu, jo lielākās kaislības notiek ap Zemeņlaukiem, kas ir kādas dzimtas vasaras mājiņa pie jūras.
Grāmatas darbība lielākoties norisinās Turku pilsētā, kur dzīvo Elēna un pazudusī sieviete. Tieši šovasar sanāca tur pabūt, tāpēc, lasot romānu, bija viegli atsaukt atmiņā aprakstītās vietas – Turku pilsētu, klinšainās salas un burvīgās somu vasaras mājiņas uz tām.
Un, protams, “Indīgais velnarutks” ir romānu sērijas pirmā grāmata. Autore ir paspējusi uzrakstīt arī turpinājumu, kura nosaukumā ir pieminēta līdakaste, kas, kā bija noprotams no gugles tulkotāja, somiski tiek saukta par vīramātes zobu (tā laikam ir norāde uz nākamā romāna tēmu).
“Indīgais velnarutks” ir ļoti nepretencioza, ne pārāk gara un ne pārāk nogurdinoša grāmata, kuru ir jauki palasīt vakaros, kad negribas pievērsties nekam nopietnākam.

 

Grāmatas vērtējums – 3 no 5 zvaigznēm.