Spriežot pēc pārdodamo preču klāsta, grāmatnīcām vajadzētu būt uz lasītpratējiem orientētām tirdzniecības vietām. Tomēr man regulāri gādās aplauzties, kad tajās mēģinu pašas spēkiem sameklēt iekāroto grāmatu vadoties pēc uz plauktiem izvietotajiem uzrakstiem. Tā, kad vietējā grāmatbodītē gribēju nopirkt Viļa Kasima nesen iznākušo romānu „Lielā pasaule”, tas nu nekādi nebija atrodams plauktos „Oriģinālliteratūra”, bet gan cēli gozējās pie tulkotajām grāmatām. Acīmredzot, ja jau autors dzīvo Barselonā, tad noteikti latviski vairs neraksta un tagad ir jātulko. Ja „Lielajai pasaulei” vēl var izdomāt pamatojumu izvietojumam tad tā arī neizpratu, ko pie tulkojumiem darīja Tabūnas mazo, mīlīgo stāstu krājumiņš „Pirmā reize”. Iespējams, ka uzrakstiem uz plauktiem ir galvenokārt dekoratīva nevis informatīva funkcija (kā sen zināms, tad uz šķūnīša arī ir rakstīts „huj”, bet iekšā diemžēl tikai malka) un grāmatas pārdošanai tiek izkārtotas pēc kaut kādiem pircējiem neizprotamiem, mīklainiem plauktu ergonomikas principiem. Vai arī tās pēc labākās sirdsapziņas plauktos sakrauj apkopēja.
Šad un tad ir nācies interesējošās grāmatas atrast pavisam negaidītās vietās. Izdevumi par kino laikam ir īpašs gadījums. Tie iznāk tik reti, ka grāmatnīcās neviens īsti nezina, kur tos novietot. Tā „Kino.100 būtiskas idejas” atradu iebāztu stūrītī aiz kaķkopības rokasgrāmatām (skaidrs, ka kaķu mīļu pie mums ir vairāk nekā kino mīļu), bet Ditas Rietumas „Film Noir” bija ievietota sadaļā „Reliģija” (tomēr iespējams, ka mīla uz vecām, melnbaltām filmām ir kaislai ticībai radniecīga parādība). Turpat pie reliģiska satura izdevumiem bija atrodama arī jaukā un fantastiskā Salmana Rušdi pasaka „Lūka un Dzīvības Uguns”. Protams, dievu šajā bērnu grāmatā ir ļoti daudz, bet vai tāpēc to nedrīkst novietot pie bērnu un jauniešu literatūras. Un drīz vien kāds sašutis tētuks rakstīs piktu vēstuli sociālajos tīklos, jo savam mucā audzētajam lolojumam nejauši būs nopircis pie bērnu grāmatām novietoto, tomēr mazliet nopietnākam vecumam paredzēto „Muļķu princi”.
Protams, grāmatnīcā par interesējošo izdevumu vienmēr var apvaicāties pārdevējiem (ar cerību, ka tevi nepārpratīs – Vai jums ir „Pirmā reize” – Nē, divi simti četrdesmit septītā.). Taču man vislabāk patīk pa grāmatu veikaliem pastaigāt savā nodabā un netraucēti, parakāties pa plauktiem, papētīt, kas jauns. Vēl interesantākas sarunas veidojas, ja kādas retāk apmeklētas grāmatnīcas pārdevējas sāk man ieteikt, ko lasīt. Bet tas jau ir cits stāsts. 🙂
Sibillas grāmatas 
Ne vienmēr tā ir pašu darbinieku veidota izkārtojuma sistēma. Protams, var gadīties visādi. Bet. Strādāju bibliotēkā un tas katru reizi ir kā pārsteigums, kur kāds no apmeklētājiem būs izvēlējies atlikt atpakaļ skatīto grāmatu. Cilvēciskais faktors. 🙂
Cilvēciskais faktors noteikti ienes neprognozējamas izmaiņas grāmatu novietojumā un laiktelpā vispār. 🙂
Bibliotēkās attiecības ar darbiniekiem tomēr ar laiku izveidojas tādas personiskākas nekā grāmatnīcās, kurās mums ar pārdevēju parasti ir vienkāršs pirkšanas un pārdošanas akts. Ja no galvas nezinu konkrētu plauktu, tad nemaz necenšos vajadzīgo grāmatu meklēt, bet laipni palūdzu, lai iedod 🙂
Manā Londonas grāmatveikalā bieži gadījās tamlīdzīgas problēmas, jo lielākā daļa darbinieku bija brīvprātīgie, kas ne vienmēr bija lieli lasītāji, turklāt reizēm nezināja latīņu alfabētu. Visbiežāk vienkārši pasmaidījām, ka, piemēram, Pītera Kerija romāns “The True History of the Kelly Gang” kārtējo reizi ir ieklīdis pie vēstures vai “true crime” sadaļas, vai Toibina “The Testament of Mary” – pie reliģijas grāmatām, taču reizēm bija arī kāds interesantāks pārsteigums. Piemēram, “Clockwork Orange” atrašana pie bērnu grāmatām – laikam jau šī mīlīgā vāciņa dēļ: http://4.bp.blogspot.com/-u5x-y0VGVII/ULOfDvl7HaI/AAAAAAAABRk/3cCsC9fNBlQ/s640/a_clockwork_orange.large_.jpeg
Patiešām nezināja latīņu alfabētu? Bet nu var jau būt, ka alfabētu tagad zina ne visi.
Bērdžesa vāciņš ir ļoti piemīlīgs. Tā vien prasās palasīt vakarā bērniem pirms gulētiešanas.
Bija tāds gadījums, jā, ar sievieti, kura nupat bija atbraukusi no Sīrijas, šķiet. Viņa angliski drusku zināja, burtot arī varēja, bet alfabētu gan ne.
Bet nedomāju, ka Latvijas grāmatnīcās tas ir biežs gadījums 🙂
Rīgas grāmatnīcās pretējā problēma – es juku prātā, kad vajadzēja krievu grāmatas sakārtot pēc kirilicas alfabēta…
Vēl ir tādas pērles kā “Troņu spēles” atrašana pie vēsturiskiem romāniem vai mūžīgā klasika – jebkas, kas ir fantastika, automātiski ierakstās bērnu nodaļā.
Bet citreiz pie vainas ir arī pašu grāmatu nosaukumi. Kad grāmatnīcā sāk strādāt jauns gurķis (es uz savas ādas izveicu šo eksperimentu dažus mēnešus), kas labākajā gadījumā orientējas savā iemīļotajā žanrā, visādi brīnumi sanāk. Kad sāku strādāt, tikko bija iznākusi smalka daiļliteratūras grāmata “Visuma eņģeļi”, kuri manā galvā diemžēl neglābjami ierkstījās pašpalildzības grāmatu plauktiņā un ne par ko nebija no turienes izmēžami. Ne viens vien nabaga pircējs bija izmisumā, kad pieprasot man šo grāmatu, tika laipni aizvadīts uz pašpalīdzības plauktiņu.
Vajag jau nedaudz jautrības arī iepērkoties grāmatnīcā. “Visuma eņģeļus” atceros, vāciņš izskatījās ļoti ezotērisks. Tā grāmata bija par cilvēkiem ar mentālām problēmām. Varbūt kādam pat varēja noderēt pašpalīdzībai.
Cik saprotu, tad tas, kurā plauktā grāmatu likt ir atkarīgs tikai un vienīgi no pārdevējiem. Un ja pārdevējam ir, tautas valodā izsakoties, “do lampočki”, tad tāds arī rezultāts.
Piemēram, Asinszāles grāmatas vēstures plauktā ir standarts. Saprotu, ka vāciņš tāds, bet uzmest acis aizmugurējā vāka aprakstam acīmredzot ir slinkums.
Kādam vēsturē ne pārāk zinošam lasītājam Asinsāles grāmatas varētu būt interesants pārsteigums – kā tur viss patiesībā bija. 🙂
Vai ne 🙂
Maz gan ticams, ka kāds to vēstures plauktā stāvošu nopirktu.
Jauks ieraksts. Un ko domā par Pirmo Reizi?
Paldies!
Man patika Pirmā reize. Tādi rāmi, piezemēti stāsti par visiem atpazīstamajām pieaugšanas grūtībām. Vairāk gan ieteicami tiem, kam vēl nav trīsdesmit. Katrā ziņā būs jāpaseko arī šīs autores nakamajiem darbiem.
Man arī patika, būs jāpameklē viņas senākie darbi.
Varbūt grāmatpārdevēji šādi vienkārši pārbauda lasītāju modrību?
Bet patiesais iemesls, protams, ir nezināšana. Jo viens cilvēks nevar zināt visu, un atalgojums nozarē strādājošajiem absolūti nemotivē literatūrzinātnes maģistrus nākt plosīties pa plauktiem. Visu izšķir pašu entuziasms un erudīcija.
Parasti jau veikalos gandrīz visas grāmatas mēdz būt tur, kur tām jābūt, bet nelieli pārteigumi iepirkšanos tikai padara interesantāku.
Man reizēm, kad es biežāk piestaigāju grāmatnīcās, šķita, ka tas ir smalks mārketinga gājiens, jo, kad es obsesīvi kompulsīvi biju izvilkusi grāmatu no nepareizā plaukta, mēdzu to pašķirstīt, pirms nesties pie pārdevējas, lai izstāstītu, ka tas seksa, narkotikām un vardarbības pārpilnais gabals vārdā “Shriek”, kaut arī zaļos vākos, nepavisam nav mīlīgs bērnu stāstiņš par Šreku vai ko tādu, nu, un ik pa laikam es vienkārši aiznesu grāmatu uz kasi. No otras puses “Natural History” patiesi izrādījās daiļliteratūra (un to es arī nopirku).
Hah, varbūt arī dažreiz tā ir daļa no kāda mums nezināma īpaša plāna. 🙂
Varbūt tā ir pārdevēju smalka taktika iemānīt latviešu literatūru latviešu literatūras nelasītājiem? 🙂 Man gan nav nācies saskarties ar lielām aplamībām grāmatnīcās. Pāris reizes gan esmu pārdevējām īsumā pastāstījusi par ko ir tā jaunā grāmata, ko turu rokā. Un vairākas reizes mēle niezējusi iejaukties, kad pircējs prasa ko vienu, bet pārdevējs sāk piedāvāt ko pilnīgi citu, jo attiecīgā žanra piedāvājumā neorientējas. Dzīve ir skarba – ne vienmēr pārdevēji paši ir cītīgi lasītāji.
Varbūt arī tas ir jaunais, slepenais latviešu literatūras mārketinga plāns – salikt tās visur cerībā, ka kāds nopirks.
Skaidrs, ka grāmatnīcas pārdevējs nevar pārzināt visu grāmatu saturu. Un es noteikti nevarētu strādāt grāmatnīcā, jo man būtu grūti atturēties no sirsnīgiem un ieinteresētiem komentāriem par pircēju izvēli (vai jūs patiešām pirksiet un lasīsiet šo garlaicīgo lubeni?). 🙂