Daina Tabūna „Pirmā reize”

Daina Tabūna „Pirmā reize”, Rīga: „Mansards”, 2014.

„Pirmā reize” ir maza, jauka grāmatiņa, kurā ir iekļauti akurāt septiņi stāsti par pieaugšanu. Visus stāsta dažādas meitenes, kuras lasot šķiet tik līdzīgas, ka tā gluži labi varētu būt arī viena pati stāstītāja dažādos vecumos. Autores iecere esot bijusi uzrakstīt par Dievu, seksu, nāvi, varu un mīlestību no meitenes skatu punkta. Jāpiebilst, ka tik augstas matērijas grāmatā tomēr nav daudz manāmas, bet tie vairāk ir stāsti par ikdienas sīkumiem un mazajām problēmām, kas, kā labi zinām, dažreiz var būtiski mainīt izpratni par dzīvi. Galvenās varones ir satriecoši normālas un parastas mūsdienu meitenes (šķiet, ka grāmatā nav sastopama neviena īsti disfunkcionāla ģimene). Un stāsti ir sanākuši ļoti mīlīgi, piezemēti, ikdienišķi un meitenīgi. Daži bija asprātīgi un man patika, daži bija tādi mazāk izteiksmīgi un vietām tā īsti ne par ko. Nav jau slikti rakstīt arī par to pašu veco labo neko, bet ir jābūt ellīgi talantīgam, lai tas sanāktu baudāmi.

Pirmā reizeVispār aizdomājos, ka beidzot vismaz viena paaudze ir izaugusi bez visām tām vēsturiskajām nejēdzībām – bez kariem, izsūtīšanām, stagnācijas, perestroikas, Černobiļas un Afganistānas, kas patiesībā ir ārkārtīgi forši. Un šķiet, ka viņiem tak tagad vajadzētu būt daudz laimīgākiem nekā mums, vai ne? Bet ne vella. Izskatās, ka viņi tomēr nemaz nav laimīgāki, bet, protams, nav arī nelaimīgāki kā ļaudis ir bijuši arī ļaunākos laikos.

„Pirmo reizi” lasīju pirms dažiem mēnešiem. Daži stāsti ir pilnībā aizmirsušies un acīmredzot bija ne visai interesanti. Tāpēc nedaudz par atmiņā palikušajiem.

Darījumi ar Dievu

Jauks un asprātīgs stāsts. Kā jau latviešu literatūrā ir ierasts, tad attiecības ar Dievu nav nekāda tur garīgā pieredze, bet gan lietišķs un tirdzniecisks darījums. Un, apžēliņ, vai tiešām šai paaudzei skolā ir bijusi jāapgūst ticības mācība? Tas šo to izskaidro.

Slepenā kaste

Ak, gan jau daudziem no mums kādreiz ir bijušas savas slepenās kastes ar papīra lellītēm, zīmējumiem, noslēpumainiem un sarežģītiem stāstiem. Sirsnīgi.
(Lai bērnībā tiktu pie smukām papīra lellītēm, mēs pirkām biezus žurnālus spāņu valodā, kurus tā arī saucām – par mujerēm, jo neko nejēdzām no pareizas svešvārdu izrunas. Tad no pēdējā vāka izgriezām lellītes, kuras bieži vien bija garkājainas mulates ar lielām, tumšām acīm un sprogainiem matiem, bet visu pārējo nodevām makulatūrā, lai mūsu oktobrēnu pulciņš uzvarētu skolas konkursā ar idiotisku nosaukumu – Vai egli nenocirtīs?, vai kaut kā tamlīdzīgi.)

Tekstu meitene

Vienmēr esmu brīnījusies, kas raksta tos mulsinošos un nesakarīgos tekstus pie televīzijas filmu reklāmām. No šī stāsta var uzzināt, ka to dara speciālas tekstu meitenes. Piedevām viņas tiek iebiedētas, lai reklāmās izvairītos lietot vārdus ar galotni „-ošana”. Tad vēl tur ir neizdevies randiņš, kurš gan nav pieminēšanas vērts.

Aukstā zeme

Ceļojuma stāsts, kas ļoti atgādina Ilonas Balodes „Rīga – Pekina” saīsinātu versiju. Tikai bez tās valdzinošās apmātības un pašiznīcināšanās tieksmes, kas Balodes grāmatu padara dzīvīgu un atmiņā paliekošu.

Kopumā grāmata ir labs debijas stāstu krājums. Noteikti lasīšu arī citus autores darbus, ja tādi būs. „Pirmo reizi” varētu ieteikt lasīt galvenokārt personām vecumā līdz trīsdesmit, kurām varētu būt līdzīga dzīves un pirmās reizes pieredze kā grāmatiņas varonēm.

11 thoughts on “Daina Tabūna „Pirmā reize”

  1. andris

    Man vislabāk patika tevis aizmirstais “Meiteņu sarunas’ par trīs draudzeņu čatiņu un tusiņiem ar Zīda Puku &Co. Jebkāds notikums ir labāks par nekādu.
    Labs stāstu krājums, tīņu gadu stāsti pēc noskaņas atsita tādu meiteņu Joņeva versiju, bet uz beigām gan metiene stāstos kļuva pieaugušāka, ne tik traka un krājums zaudēja tempu.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Cerams, ka autore nekur nepazudīs un rakstīs vēl. Savulaik bija vesels pulciņš jaunu rakstnieču, kuras rakstīja labus stāstus par jauniešiem (tikai, protams, niknākus nekā šie) – Rudīte Kalpiņa, Aija Vālodze, Andra Neiburga, bet gandrīz visas viņas, izņemot laikam vienīgi Neiburgu, rakstīšanu ātri vien meta pie malas.

      Atbildēt
  2. Spīgana

    Grāmatas jau nav nekāds rādītājs veselas paaudzes laimes pakāpei. 🙂
    Ir gan tā mūsu paaudze laimīga un vispār lielākoties pat spējīga novērtēt laiku, kurā mierīgi dzīvojam, tikai grāmatas jau par tiem laimīgajiem neviens neraksta. Galvenokārt tāpēc, ka tam takal vajadzīga milzonīgi liela prasme, bet līdz tai vēl manas paaudzes rakstnieki nav paspējuši izaugt.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Par laimīguma apziņu aizdomājos varbūt ne tiešā saistībā ar grāmatu. Vienkārši pieaugšanas process ir gana sarežģīts jebkurā laikā – gan labā, gan ne tik labā. Un dažreiz skaties kā cilvēks mokās pats ar sevi, un gribas mazliet palīdzēt, ieskaidrot, ka tas ir normāli, ka daudziem ir bijis līdzīgi, ka tas pāries un tā. Bet saproti, ka katram jāiziet tam visam cauri pašam un neko daudz nepalīdzēsi. 🙂

      Atbildēt
      1. spigana

        Ā, tādā kontekstā gan nekas no paaudzes uz paaudzi nemainās. Kā pieaugšana bija pretīgi mokošs process, tā arī palika. 😀
        Tagad varu šad tad pārdomājot skolas laiku pie secis nopurpināt kaut ko no sērijas “vajadzēja klausīt mammai/skolotājai/grāmatai, pie šitā vai cita secinājuma būtu nonākusi kādus pāris gadus agrāk.”

        Atbildēt
  3. Fledis

    Slinkums domāt jaunu atsauksmi, atražošu jau teikto: 🙂
    Stāsti ar ļoti precīzu izjūtu, bet… nu kā lai pareizāk formulē… jāsāk iztālēm:
    Jau laikam par štampu kļuvusi tā psiholoģiskā problēma, kad bērns (pusaudzis) izdara kaut ko sliktu, teiksim, sakaujas, tīšām kaut ko saplēš, nozog u.tml, bet gudrajam pieaugušajam vajadzētu saprast, ka tā viņš tikai cenšas piesaistīt uzmanību, jo izjūt mīlestības trūkumu. Tas ir kā kaut kāds bērna noslēpums, ko viņš nemāk izteikt ar vārdiem, tāpēc izpauž citā veidā. Laikam gan mums katram kādā vecumā ir šādi noslēpumi, kurus nemākam izteikt, bet varbūt gribam, lai citi uzmin no mūsu izturēšanās, no mājieniem. Bet varbūt negribam.
    Man šķiet, ka šie stāsti atklāj ļoti daudzus tādus noslēpumus. Iespējams, tiem nemaz nebija jātop atklātiem.

    Atbildēt
      1. Fledis

        Vecas arī 🙂
        Nu, ja dažos blogos nebūtu pieminēta, tad droši vien tiktu palaista garām. Bet stāsti ir tīri tā neko. Īpaši par jaunākajiem bērniem- sarunas ar Dieviņu un spēles ar kurpju kasti.

        Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s