Daina Tabūna „Pirmā reize”

Daina Tabūna „Pirmā reize”, Rīga: „Mansards”, 2014.

„Pirmā reize” ir maza, jauka grāmatiņa, kurā ir iekļauti akurāt septiņi stāsti par pieaugšanu. Visus stāsta dažādas meitenes, kuras lasot šķiet tik līdzīgas, ka tā gluži labi varētu būt arī viena pati stāstītāja dažādos vecumos. Autores iecere esot bijusi uzrakstīt par Dievu, seksu, nāvi, varu un mīlestību no meitenes skatu punkta. Jāpiebilst, ka tik augstas matērijas grāmatā tomēr nav daudz manāmas, bet tie vairāk ir stāsti par ikdienas sīkumiem un mazajām problēmām, kas, kā labi zinām, dažreiz var būtiski mainīt izpratni par dzīvi. Galvenās varones ir satriecoši normālas un parastas mūsdienu meitenes (šķiet, ka grāmatā nav sastopama neviena īsti disfunkcionāla ģimene). Un stāsti ir sanākuši ļoti mīlīgi, piezemēti, ikdienišķi un meitenīgi. Daži bija asprātīgi un man patika, daži bija tādi mazāk izteiksmīgi un vietām tā īsti ne par ko. Nav jau slikti rakstīt arī par to pašu veco labo neko, bet ir jābūt ellīgi talantīgam, lai tas sanāktu baudāmi.

Vispār aizdomājos, ka beidzot vismaz viena paaudze ir izaugusi bez visām tām vēsturiskajām nejēdzībām – bez kariem, izsūtīšanām, stagnācijas, perestroikas, Černobiļas un Afganistānas, kas patiesībā ir ārkārtīgi forši. Un šķiet, ka viņiem tak tagad vajadzētu būt daudz laimīgākiem nekā mums, vai ne? Bet ne vella. Izskatās, ka viņi tomēr nemaz nav laimīgāki, bet, protams, nav arī nelaimīgāki kā ļaudis ir bijuši arī ļaunākos laikos.

„Pirmo reizi” lasīju pirms dažiem mēnešiem. Daži stāsti ir pilnībā aizmirsušies un acīmredzot bija ne visai interesanti. Tāpēc nedaudz par atmiņā palikušajiem.

Darījumi ar Dievu

Jauks un asprātīgs stāsts. Kā jau latviešu literatūrā ir ierasts, tad attiecības ar Dievu nav nekāda tur garīgā pieredze, bet gan lietišķs un tirdzniecisks darījums. Un, apžēliņ, vai tiešām šai paaudzei skolā ir bijusi jāapgūst ticības mācība? Tas šo to izskaidro.

Slepenā kaste

Ak, gan jau daudziem no mums kādreiz ir bijušas savas slepenās kastes ar papīra lellītēm, zīmējumiem, noslēpumainiem un sarežģītiem stāstiem. Sirsnīgi.
(Lai bērnībā tiktu pie smukām papīra lellītēm, mēs pirkām biezus žurnālus spāņu valodā, kurus tā arī saucām – par mujerēm, jo neko nejēdzām no pareizas svešvārdu izrunas. Tad no pēdējā vāka izgriezām lellītes, kuras bieži vien bija garkājainas mulates ar lielām, tumšām acīm un sprogainiem matiem, bet visu pārējo nodevām makulatūrā, lai mūsu oktobrēnu pulciņš uzvarētu skolas konkursā ar idiotisku nosaukumu – Vai egli nenocirtīs?, vai kaut kā tamlīdzīgi.)

Tekstu meitene

Vienmēr esmu brīnījusies, kas raksta tos mulsinošos un nesakarīgos tekstus pie televīzijas filmu reklāmām. No šī stāsta var uzzināt, ka to dara speciālas tekstu meitenes. Piedevām viņas tiek iebiedētas, lai reklāmās izvairītos lietot vārdus ar galotni „-ošana”. Tad vēl tur ir neizdevies randiņš, kurš gan nav pieminēšanas vērts.

Aukstā zeme

Ceļojuma stāsts, kas ļoti atgādina Ilonas Balodes „Rīga – Pekina” saīsinātu versiju. Tikai bez tās valdzinošās apmātības un pašiznīcināšanās tieksmes, kas Balodes grāmatu padara dzīvīgu un atmiņā paliekošu.

Kopumā grāmata ir labs debijas stāstu krājums. Noteikti lasīšu arī citus autores darbus, ja tādi būs. „Pirmo reizi” varētu ieteikt lasīt galvenokārt personām vecumā līdz trīsdesmit, kurām varētu būt līdzīga dzīves un pirmās reizes pieredze kā grāmatiņas varonēm.