Vai bērnu grāmatās ir jābūt loģikai?

Reiz blogā, diskutējot par bērnības grāmatām, atklājās, ka dažiem no mums nav paticis Vinnijs Pūks stāsta neloģiskuma dēļ. Piemēram, epizode, kurā Ziemeļpols tiek aizstāts ar kārti man kādreiz šķita ne visai izprotama. Tomēr pārējie stāsti par Pūku lielākoties bija labi, tāpēc kopumā šī grāmata man vienmēr ir patikusi. Taču pati tēma par loģiku bērnu grāmatās ir interesanta, jo atceros ļoti daudz savas bērnības grāmatu, kuras man nepatika, jo šķita muļķīgas, didaktiskas, ļaunas vai neglīti ilustrētas. Līdzsvaram jāpiebilst, ka bija arī ļoti daudz lielisku, aizraujošu, gudru un brīnišķīgi ilustrētu bērnu grāmatu, turklāt es agri sāku lasīt populārzinātnisko literatūru un pieaugušajiem domātās grāmatas (bet jāatzīst, ka zināšanas dabaszinātnēs tā arī nekad nav nākušas par labu daiļliteratūras baudīšanai).

Gan jau bērnu grāmatu autori un ilustratori sirds dziļumos tos bērnus, kuri atļaujas kritizēt viņu grāmatas, visdrīzāk uzskata par bezcerīgi samaitātiem un nepateicīgiem radījumiem. Tomēr ir vērts paskatīties, ko mēģināja iebarot lasīšanai manā bērnībā un turpina pičkāt iekšā arī tagadējiem mazuļiem.

Par kazlēnu kas prata skaitītPiemēram, ir tāda pēc skata ļoti mīlīga un nekaitīga grāmatiņa “Par kazlēnu, kurš mācēja skaitīt līdz desmit” (man jau bērnībā tā likās īpaši muļķīga). Autors ir Alfs Preisens, ilustrējis Vladimirs Sutejevs (viņa zīmējumi gan ir dikti labi). Sižets ir pavisam elementārs. Galvenais personāžs Kazlēns ir iemācījies skaitīt līdz desmit un tagad skraida apkārt un skaita visu, kas kustās (tas liek domāt, ka tam sīkajam ragulopam ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi vidēji smagā formā). Savukārt Kazlēna saskaitītie mājdzīvnieki (teļš, govs, vērsis, zirgs un cūka) ir kaut kādi neirastēniski psihopāti, kas pēc tam dzenas viņam pakaļ, lai kārtīgi sadotu pa muti. Tik tālu ar sižetu viss ir kārtībā (galu galā autoru visbiežāk izmantotais paņēmiens stāstu darbības virzīšanai ir idiotiska personāžu rīcība), bet pēc tam šī lopu varza uzskrien uz maza kuģīša ar vēl četriem mājdzīvniekiem (gailis, kaķis, auns un suns) un dodas nekontrolētā peldējumā pa upi. Šajā brīdī kuģīša kapteinis gailis parāda teicamu rīcībspēju krīzes situācijā un uz klāja saceļ pamatīgu paniku bbļaudams, ka kuģis slīkst un vienīgais glābiņš ir izskaitīt pasažierus, kuru skaits nedrīkstot pārsniegt desmit. Kas tas par sviestu? Protams, pirmsskolas vecumā es noteikti vēl nevarēju noformulēt Arhimeda likumu, bet praktiskās zināšanas par dažādu ķermeņu peldētspēju, kuras tika iegūtas tuvējās ūdenskrātuvēs iemetot dažādus priekšmetus (tukšas un pilnas pudeles, katlu ar vāku un sautējumu, kedas, velosipēdu, dažus mazākus bērnus) un vizinoties ar laivu, man noteikti bija.

Kazlens kurs prata skaitit lidz desmitVārdu sakot, apmēram bija skaidrs, kas grimst, kas peld, kas uzpeld, un kas nelabi bļauj un spārdās. Tāpat bija skaidrs, kā mainās laivas iegrime atkarībā no tā vai tajā ieraušas mazs bērns vai liels, dūšīgs onkulis. Tāpēc doma saskaitīt pasažierus būtu loģiska tikai tādā gadījumā, ja to masa būtu līdzīga. Situācijā, kad uz klāja ir ķermeņi ar tik atšķirīgu masu kā gailis (ap 4 kg) un slaucamā govs (ne vairāk kā 500 kg, bet varbūt tikai 470, jo, spriežot pēc Sutejeva ilustrācijām nabaga lops ir ganību periodam gaužām sliktā kondīcijā – stipri izspiedušās ne tikai ribas, bet arī mugurkaula skriemeļi, acīmredzot realitāti mīlošajam māksliniekam par modeli ir kalpojusi kāda nelaimīga vietējā sovhoza raibaļa), nav jēgas tos skaitīt kā vienkārši pasažierus, jo, piemēram, desmit gaiļu masa būs 40 kg, bet desmit govju – 5000 kg. Abos gadījumos pasažieru skaits būs vienāds, bet smaguma spēks, kas darbosies uz kuģīti vairāk nekā simtkārtīgi atšķirīgs. Tā nu es nekad neesmu izpratusi pasažieru skaitīšanas jēgu šajā grāmatā, jo, paņemot, lopkopības normatīvu tabulas ļoti ātri var aprēķināt, ka kopējā dzīvnieku masa nepārsniegs 2000 kg, kas tad arī ir mums vajadzīgais lielums, kuru jāsalīdzina ar kuģīša celtspēju, kas, cerams, ir lielāka. Lielas jēgas jau nav arī no vienkāršas pasažieru saskaitīšanas. Ja jau viņu nav par daudz, kuģītis tak tāpat nebūtu nogrimis. Bet, ja viņi būtu par daudz, no šīm zināšanām nebūtu nekāda labuma, ja pēc tam nesekotu praktiska rīcība – kādu no dzīvniekiem un atbilstoši Arhimeda likumam iespējami smagāku (vērsi) vajadzētu pārmest pār bortu. Vērsim šajā jautājumā varētu būt atšķirīgs viedoklis un masas pārsvars, tāpēc beigās pār bortu aizlidotu vairāki neliela izmēra dzīvnieciņi. Bet varbūt neizmestu nevienu un visi draudzīgi noslīktu. Ja stāstā eksistētu normāla loģika, te būtu iespējams izvērst vairākas aizraujošas sižeta līnijas.

Protams, rodas jautājums, vai grāmatā, kurā darbojas, mļin, runājošs obsesīvi kompulsīvs sīkais atgremotājs vispār ir jāievēro arī fizikas likumi? Varbūt arī nē, bet, ja autora izveidotajā pasaulē matemātika darbojas, tad vajadzētu darboties arī fizikas likumiem. Vai vismaz būtu jābūt kādai mazai norādei, ka tie šeit ir atcelti (ir gana daudz stāstu ar runājošiem dzīvniekiem, kuros fizika nav pilnībā ignorēta). Tā nu šī grāmata bērnībā stipri sašķobīja manu sajūsmu par literatūru, jo jau tad lika domāt, ka, vai nu grāmatas autors ir idiots, vai arī viņš par pilnīgiem idiotiem uzskata savus lasītājus.

Bērnu grāmatu autoriem iespējams, ka būs daudz iebildumu pret loģikas ievērošanu savās grāmatās. Nu, ka tajās galvenais ir iztēle, fantāzija un viss pārējais bla, bla, bla. Pietiks, bērniņi, ka fantazēsiet, domāsiet pozitīvi un mācēsiet skaitīt līdz desmit, un viss būs labi. Nē, nebūs viss. Realitātes un fizikas likumu neatceļamību un tautas katastrofāli zemo zināšanu līmeni par tiem, pierāda kaut vai šausminošā ikgadējā slīcēju un autoavārijās bojā gājušo statistika mūsu valstī. Skaidrs, ka cilvēki slīkst ne jau tāpēc, ka kaut kādas briesmīgas sagadīšanās dēļ bērnībā nejauši ir izlasījuši šo nelaimīgo grāmatu par kazlēnu, tomēr būtu foršāk, ja grāmatas vispār būtu gudrākas, aizraujošākas un loģiskākas.

22 thoughts on “Vai bērnu grāmatās ir jābūt loģikai?

  1. Lasītāja

    Kazlēnu es pazīstu tikai no radio un galvenokārt atceros saskaitīto dzīvnieku izmisumu un nepatiku. Viņus es lieliski saprotu, jo skaidrs, ka tas var beigties labākajā gadījumā ar nodokļu uzlikšanu, sliktākajā — ar iesaukšanu lielgabalu vai kādā citā gaļā.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tas ir vēl viens iemesls, kas turklāt ļoti pamatoti visiem rada nepatiku pret skaitīšanu. Galu galā arī uz kuģīša tā skaitīšana kādam varēja beigties pavisam slikti.
      Bet mūsdienās visi dzīvnieki ir rūpīgi saskaitīti un staigā ar saviem numuriem iekabinātiem abās ausīs, izņemot zirgus un suņus, kas tiek čipoti (laikam vienīgi gailis būs ticis sveikā) un tādam kazlēnam vairs nav, ko skaitīt.

      Atbildēt
  2. vkasims

    Es domāju, ka stāsts būtu krietni uzlabots, ja viens no dzīvniekiem tam kverpļa kazlēnam arī atbildētu ar garu skaidrojumu par lopkopības normatīvu tabulām un Arhimeda likumu, beigās vēl iedodot kāda laba psihiatra adresi 🙂

    Vispār, varētu sākt rakstu sēriju ‘Bērnu grāmatu varoņi satiekas ar praktiķiem’. Kā tajā grāmatā par izgudrošanu, kur visi stāstiņi beidzās ar: “Tad atnāca izgudrotājs un smalki visu atrisināja, sakrizdams uz nerviem nevainīgiem cilvēkiem”.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Ai, nu redz, šī nabaga grāmata man dikti nepatika, kad vēl biju pavisam maza. Tagad vienkārši mēģināju tikt skaidrībā ar savas netīksmes iemesliem. Neviens jau man nepaskaidroja, ka autors visdrīzāk nav domājis neko sliktu, bet cenšoties parādīt skaitīšanu, kā ļoti foršu padarīšanu, ir tikai mazliet par daudz aizrāvies ar situācijas dramatizēšanu un tā nu stāstā ir iekļuvis peldošais ķermenis un nenovērtētais Arhimeda spēks. Ja kazlēnam pakaļ būtu dzinušies vienas sugas dzīvnieki ar līdzīgu ķermeņa masu, piemēram, cūkas, arī viss būtu kārtībā. 🙂

      Bet skaitīšanai patiešām piemīt kaut kas ļoti nelāgs un biedējošs. Ja Kaudzītes Mērnieku laikiem vēl uzrakstīja gana amizantu saskaitīšanās ainu, tad Ivana Deņisoviča dienā skaitīšanas epizode ir gaužām nejauka un nepatīkama – cik ātri cilvēks kļūst par numuru gluži kā Zamjatina antiutopijā Mēs.

      Atbildēt
  3. spigana

    Ar obsesīvi kompulsīvo kazlēnu gan neesmu pazīstama, bet ar grāmatu loģikām man vienmēr ir bijušas interesantas attiecības – mani, protams, mulsina visādi robi loģikā un daži mēdz pat kaitināt, bet lielākoties es šiem loģikas robiem piefantazēju klāt veselus papildstāstus, kas kaut kādā ļodzīgā veidā parasti attaisno loģikas kļūdas. Tipiskākais arguments parasti ir “Ai, nu pusaudži tak tāpat neko loģisku nedara.”, bet gadās arī gari un plaši skaidrojumi, kuriem pati knapi turos līdzi un kuri reti kad ir piesaistīti mūsu pasaules likumiem un tikumiem.

    Starp citu, Vinnija Pūka mietu es sev bērnībā izskaidroju tādējādi, ka globusi abos polos ar mietiņiem ir piestiprināti pie statīva, un no šī fakta izrietēja divas iespējas: a) viņi to polu meklēja uz milzīga globusa; b) arī dzīvē precīzā pola atrašanās vieta varētu būt atzīmēta ar mietu un nevar jau no lāča ar zāģu skaidām galvā gaidīt, ka viņš atpazīs, kurš ir īstais miets. To, ka oriģinālā tam gājienam ir pavisam cita jēga, es uzzināju vien pirms pāris gadiem un ka tik ne tieši šinī blogā. 🙂

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Aha, versiju par Ziemeļpolā iedzītu mietu – lai tak visi zina, kur tas atrodas, es arī biju pie sevis izpunktierējusi. Un savukārt, kad lasīju par polārpētniekiem, biju vīlusies, ka tur nekāds īpašais Ziemeļpola miets netika pieminēts. 🙂
      Vispār Vinnijā Pūkā ar Arhimeda spēku viss ir puslīdz kārtībā un tas darbojas, piemēram, plūdu epizodē par izpeldēšanu uz lielā medus poda. Nu vienīgi tiek nedaudz pārspīlēta dažu ķermeņu celtspēja – gaisa balona un lietussarga.

      Atbildēt
  4. MJ

    Ar Vinnija Pūka Ziemeļpolu viss ir bezgala vienkārši, tā vienkārši ir latviešu valodā nepārceļama vārdu spēle starp North Pole (kā Ziemeļpolu) un North Pole (kā ziemeļu stabs). Respektīvi, gāja meklēt Ziemeļpolu, bet atrada stabu (vai arī iesprauda to zemē?) un – vyss, paziņoja, ka Ziemeļpols (ziemeļu stabs) ir atrasts.

    Atbildēt
  5. Fledis

    🙂 Ja gribam paņirgt par nabaga kazlēnu, tad labāk vajadzētu ķerties pie attiecīgās multenes. Tur kuģis jau sāka grimt, bet laimīgi pacēlās virs ūdens, kad izrādījās, ka pasažieru ir tikai 10. Kur vēl ir kāds personāžs, kas būtu spējis sarunāties ar Arhimeda cēlējspēku!?!

    (Piezīme no gluži citas operas- redz, tajā senajā Talsu traģēdijā pat kazlēns nepagadījās…)

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Pareizi, bija taču arī multene un tur kuģis patiešām sāka grimt. Gluži par kazlēnu ņirgāties šoreiz negribejās, vairāk par praksi, ka bērniem var rakstīt neloģiskas grāmatas, jo šie tak vēl mazi, dumji un neko nesaprot.

      Atbildēt
      1. Fledis

        Mjā, bet, zin’, tajā kazlēna lasītāju vecumā varbūt vēl neko dižu no fizikas un loģikas saprast arī nevajag. Varbūt pietiek ar to, ka vecmāmiņa var likt pie sirds- re, mācīties ir labi. Drusku vēlāk gan, tad jau sāk atmiņā aizķerties fakti. Pašreiz neatceros, kur, bet vienā sākumskolas vecuma grāmatiņā valis esot bijis nosaukts par zivi. To jau nu gan pēc tam ne ar cirvi neizcirtīsi 🙂

        Atbildēt
        1. Sibilla Raksta autors

          Ei nu sazini, varbūt kādu tā grāmata pamudina uz mācīšanos ar.
          Vēl no jocigām grāmatām man bērnībā bija viena tāda, kurā elektroni vai varbūt joni bija attēloti kā dīvaini psihodēliski dzelteni kurkuļi, kas negaisa laikā slapstās mākoņos. Tagad būtu interesanti palasīt arī tekstus.
          Bet vali par zivi savā slvenajā romānā par Mobiju Diku sauc arī Melvils. Un tas man patiešām mazliet maitāja šīs grāmatas lasīšanu.

  6. Fledis

    Oi, pareizi, bija tāda- šie tur pulcējās mākoņos un tad lēca uz pakalnu, kur bija sapulcējušies kaut kādi citādāki, un kaut kas bija arī par zibensnovedēju. Neteiktu gan, ka tas man jau toreiz būtu devis kādu izpratni par fiziku 🙂 Vēl bija tāda grāmatiņa par diviem robotiem, viens bija tāds kantains, otrs apaļīgām formām ar starplikām. Rems un Rams vai kaut kā tamlīdzīgi. Tur arī laikam bija kaut kāda zinātne vai vēsture iekšā, atceros, ka toreiz dikti patika.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Vai cik jauki, ka vēl kāds atceras šīs vecās bērnības grāmatas. Baidos, ka dzeltenie kurkuļi ir atstājuši nopietnu ietekmi uz manu izpratni par elektrības dabu un vēl jorojām slapstās kaut kur smadzeņu sinapsēs, lai izlīstu, kad nākas iedziļināties šajā parādībā. 🙂
      Grāmatiņu par robotiem atceros visai miglaini, droši vien bibliotēkā redzējusi esmu, bet īpašumā tās nebija.

      Atbildēt
  7. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s