2015. grāmatu gada pārskats

Atkal ir pagājis kārtējais gads un ir iemesls pārskatīt, kas šajā laikā izlasīts. Pirms ķeros pie garlaicīgās statistikas, gribu piebilst, ka novembrī blogam palika trīs gadi. Tas, protams, ir gaužam neliels vecums salīdzinājumā ar citiem grāmatu blogiem – veterāniem, tāpēc arī nešķita īpašas pieminēšanas vērts. Turklāt, spriežot pēc pieredzējušu grāmatu apskatnieku skopajiem un skarbajiem stāstiem, gaidāmais ceturtais gads varētu būt īpaši smags, jo tad pār blogeriem nākot eksistenciālas krīzes, reflektēšana par paša un bloga esamības jēgu, vai vienkāršs apnikums, slinkums un riebums rakstīt. Un patiešām lielākoties blogeri pēc ceturtā gada ir sākuši rakstīt krietni mazāk (gan jau izrakstījušies un izsmēluši sevi, vai arī dzīve ir mainījusies), bet daži vairāk (tas jau ir interesantāk), tāpēc droši vien nav vērts priekšlaicīgi satraukties, jo tikai pēc tam varēs redzēt, kas īsti būs noticis. Un reflektēt par esamības jēgu ikdienā sanāk vienkārši tāpat – bez īpaša iemesla, no tā vienalga neizbēgsi.

 Statistika

Goodread par 2015. gadu izmeta šādu jauku bildi, tieši precīzi 27 000 lappuses un 85 izlasītas grāmatas. Pavisam normāls lasīšanas gads, kas līdzīgs daudziem citiem. Ir lasīts gan divreiz vairāk, gan divreiz mazāk nekā šogad. No tām 22 grāmatas bija svešvalodās, bet 20 izlasīju e-lasītājā. Vienīgi atšķirībā no citiem gadiem šogad izlasīju vairāk komiksus – 10 Nīla Geimena The Sandman sējumus. Tas gan pateicoties Asmo laipnībai, jo pati nebūtu saņēmusies nopirkt visus šos grafiskos jaukumus, lai gan vienmēr uz tiem noskatos Rozes grāmatnīcā.

Lasītāji

Bloga apmeklējums pamazām palielinās – pat neskatoties uz to, ka neesmu čakla rakstītāja (ak vai, tikai kaut kādi nožēlojami 50 ieraksti pagājušajā gadā, taču acīmredzot ir labas iespējas augt). Radinieki un paziņas arī manu blogu nelasa, jo apraksti esot pārāk sarežģīti, gari un ne īpaši interesanti (un visi tik par grāmatām, heh). Toties laika gaitā ir izveidojies neliels, bet ārkārtīgi jauks un simpātisks pastāvīgo lasītāju pulciņš, kuriem esmu ļoti pateicīga par komentāriem un piebildēm pie aprakstiem. Paldies Ms Marii par atsaucību un vislielāko aktivitāti, Doronikei par vienmēr pārdomātajiem un saturīgajiem komentāriem, Asmo un Kasimam par erudītajiem un noderīgajiem ieteikumiem, Fledim par plašajiem komentāriem un interesantajiem viedokļiem, Baltajam Runcim par blogāres pieskatīšanu un kopā savākšanu! Paldies Andrim, Lasītājai, Santai, Dainim, Spīganai, Austrai, Arnim, Unai, Andai, Valkīrai, Ivetai, Aigai, Elzai, Mēnessmeitēnam, Grāmatu tārpam! Ak, es noteikti nepieminēju visus, bet paldies visiem, kas lasa, komentē un dara zināmu savu attieksmi! Paldies arī klusajiem lasītājiem! Galu galā blogus neviens neraksta tikai sev (tad gluži labi pietiktu ar piezīmju blociņu), bet gan jums, mīļie lasītāji. 🙂

Priecē, ka vēl joprojām viens no vairāk skatītajiem bloga rakstiem ir par e-grāmatu iegādi latviešu valodā un no pagājušā gada grāmatām lasītājus visvairāk ir interesējusi Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”. Saprotams, ka skatītāko topā vienmēr ir un būs skolās obligāti lasāmie gabali, tāpēc arī “Cilvēka bērns” un “Miskastes bērns” rullē. Šķiet, ka šai kompānijai taisās pievienoties vēl viens nabaga bērns ar sliktu karmu (Tille). Vismazāk bloga lasītājus interesē krievu un patiesībā jau arī cita, piemēram, poļu literatūra, kas nav tulkota latviski. Neesmu veikusi precīzus aprēķinus, bet izskatās, ka blogā līdzīgi kā daudzās citās jomās darbojas Pareto princips.
Par citiem blogiem jāpiemin, ka visvairāk apmeklētāji ir ieradušies no Doronikes, Asmo un Baltā Runča lolojumiem.

Topi

Pagājušajā gadā izlasīto grāmatu skaits nav tik liels, lai veidotu skaistus, pārliecinošus un objektīvi sastādītus topus, bet dažas labākās, savdabīgākās un pārdomas raisošākās tomēr gribētos pieminēt. No daiļliteratūras labākās grāmatas bija Margarētas Atvudas sievišķīgā mistērija “Līgava laupītāja”, Kurcio Malapartes sirreālā “Āda”, Konrāda “Lords Džims”, Jozefa Škvorecka eklektiskais “Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”, Henrija Millera “Vēža trops”, Džona Ērvinga smieklīgi traģiskā “In One Person”, Solžeņicina skarbā “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, Alises Manro smalkā un dīvaini ikdienišķā “Dārgā dzīve”, Džordža Orvela “Lai plīvo aspidistra”, Keitas Atkinsones “Dzīve pēc dzīves”, Nikolaja Gogoļa “Deguns”, Vindema “Midvičas dzeguzes”.

Neapšaubāmi pati labākā no pērngad lasītajām populārzinātniskajām grāmatām bija Bila Braisona lieliskā “Īsi stāsti gandrīz par visu”. Pat, ja dzīvē taisāties izlasīt tikai vienu populārzinātnisko grāmatu, tad droši varat ņemt šo. Bet labas bija arī Leonarda Mlodinova “The Drunkard’s Walk: How Randomness Rules Our Lives”, kas rosināja domāt ārpus ikdienā ierastajiem rāmjiem un Rebecca Skloot aizraujošais stāsts par cilvēkiem, kuru dzīves paliek lielo zinātnisko atklājumu ēnā “The Immortal Life of Henrietta Lacks”.

Labākais detektīvromāns bija Reimonda Čendlera atmosfēriskā un melanholiskā grāmata “Ilgās atvadas”.

No fantāzijas grāmatām mana pagājušā gada favorīte bija Leva Grosmana “Burvji”. Taču arī Pīrsa Brauna “Sarkanā sacelšanās” bija traki aizraujoša un Marka Lorensa “Muļķu princis” smieklīgs un piedzīvojumiem pārpilns stāsts. Arī Zelaznijs, protams, bija labs, bet to ciklu es vēl nepabeidzu.

Smieklīgākā grāmata bija Frēdrika Bakmana stāsts par nīgro burkšķi “Vīrs vārdā Ūve”.

No Young Adult žanra, kuru gan jāatzīstas lasu maz, labākā bija Terija Prečeta raganu grāmata “I Shell Wear Midnight”.

Jaukākā bērnu grāmata bija nepārspējamās Astrīdas Lindgrēnes sirsnīgā un smieklīgā “Emīls un Īda no Lennebergas”.

Labākais grafiskais romāns Nīla Geimena “The Sandman” 9. daļa “The Kindly Ones”.

No latviešu autoru grāmatām gribu pieminēt dažus labus un nopietnus nedaiļliteratūras izdevumus – Gunta Eniņa “Nezināmā Latvija”, Sanitas Reinsones “Meža meitas”, Inetas Lipšas “Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939”, Valda Segliņa “Megalīti. Pasaule. Latvija”, Normunda Priedīša “Latvijas augi”.

Vienīgā lasītā dzejas krājuma balva, protams, pienākas Katrīnas Rudzītes “Saulesizplūdumam”.

Nobeigumā šogad jāpiešķir arī botāniskās glupības balva, kuru ir godīgi nopelnījusi Diānas Gabaldones “Svešzemniece” par mušmirēm no augļu smaguma nolīgušajos Skotijas aprikozu dārzos pavasarī un neloģiskākā bērnu grāmata ir stāsts par Kazlēnu. Un, jā, nevajag aizmirst arī balvu par sliktāko seksa ainu aprakstu, kura aiziet Džonatana Litela “Labvēlīgajām” par galvenā varoņa visumā garlaicīgajām izklaidēm ar mēbelēm un priedi.

Mīļie bloga lasītāji un apmeklētāji, tas arī viss. Lai jums ir labs un izdevies nākamais gads un pietiekami daudz laika izlasīt pa kādai labai grāmatai!