Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Alfons trLai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.

10 thoughts on “Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

  1. iwetataa

    Manās mājās pieredze gan citāda. Ļoti forša bija kopīgā lasīšana.Šī ir manas bērnības viena no mīļākajām grāmatām, un Singajevskas lasījumu esmu klausījusies simtiem reižu. Manai meitai arī grāmata patika, bet, jā, visas Nikijas utt. šķita aktuālākas. (Vai grāmatai nebija trīs daļas….?)

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Kopīga lasīšana ar bērniem neapšaubāmi ir foršs pasākums, jauka laika pavadīšana un man patiešām patīk to darīt. Problēma tikai, ka tā neveicina interesi par grāmatām un patstāvīgu lasīšanu, jo tam ir nepieciešamas stipri atšķirīgas lietas – vientulība, koncentrēšanās uz sevi un norobežošanās. Nu kaut kā tā.
      Un bija arī trešā daļa, kuru pieminēju aprakstā. Esmu to kādreiz lasījusi, bet kaut kā galīgi nebija tas lieliskais mūsu bērnības Trīcvaidziņš. 🙂

      Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Bērnībā man ļoti patika atsevišķi stāsti kā brauciens ar spoku vilcienu, makšķerēšana, gadījums ar raķešu gludekli un vēl daži. Tos arī daudzreiz pārlasīju. Daži stāsti man ne visai patika un tos pat neatcerējos. Gala rezultātā mans grāmatas eksemplārs ir baigi nodriskāts, bet kaut kā vēl kopā turas. Nav jau tomēr papīrs pats izturīgākais no visiem datu nesējiem.

      Atbildēt
  2. Fledis

    Man bērnībā neiepatikās, jo pārāk jau nu tam Alfonam neveicās, pārāk daudz viņu pārprata, nesaprata utt. No vienas puses jau bija tie piedzīvojumi smieklīgi, bet kā tu smiesies, ja viņš pats tos uztvēra kā visnotaļ traģiskus.

    Atbildēt
    1. Sibilla Raksta autors

      Tās Alfona nebeidzamās neveiksmes patiešām bija diezgan nomācošas. Tagad aizdomājos, ka tolaik bērnu literatūrā bija topā daudzi neveiksminieku stāsti. Vēl jau bija Zentas Ērgles “Esmu dzimis neveiksminieks”, Ņizjurska “Mareka Vasarraibumiņa neticamās dēkas”, bija arī tāds Jānis Smaidiņš, kuram dikti neveicās un vēl laikam puisītis Ačgārnītis – visi vieni vienīgi lūzeri.

      Atbildēt
      1. Fledis

        Nu, ar Mareku Pegusu, to biš Vasarraibumiņu viss bija daudz maz kārtībā- tur vismaz bija noslēpumi un piedzīvojumi. Priekš manis gan grāmata iznāca par vēlu- īstajā bērnībā bija seriāls, tas bija foršs. Jānis Smaidiņš, jā, tas ar savu velkoni cīnījās. No tā stāstiņa man joprojām galvā pantiņš par piramidonu. Un vēl bija viens puisis, kuram ganībās pakārās kaza- tās gan man bija gauži žēl.

        Atbildēt
  3. Atpakaļ ziņojums: Lūiss Sahars “Bedres” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s