Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”

Gerhards Holcs Baumerts „Alfons Trīcvaidziņš”, no vācu val. tulk. Hildegarde Grīnberga, Rīga: izdevniecība „Liesma”, 1968., (Gerhard Holtz-Baumert, Alfons Zitterbacke, 1958)

 

Ak, ko tikai neizdarīsi, lai pieradinātu bērnus pie grāmatu lasīšanas priekiem. Tā es nesen ļoti pacietīgi gandrīz pilnībā noklausījos abu pirmo „Alfona Trīcvaidziņa” daļu priekšlasījumu, un nebija nemaz tik briesmīgi, kā biju gaidījusi. Tiesa gan, vēl joprojām nesaprotu kāpēc šī grāmata skolēniem ir iekļauta vasarā lasīšanai ieteicamo grāmatu sarakstā, jo daudz kas tagad šķiet maķenīt arhaisks – vai patiešām kāds bērns arī tagad sapņo būt par priekšzīmīgu pionieri, kļūt par kosmonautu vai izcelties ar īpašu pieklājību sabiedriskajā transportā? Pa pusgadsimtu, kas ir pagājis kopš grāmatas publicēšanas, taču varētu būt sarakstītas daudzas labas un aizraujošas, bet nedaudz aktuālākas bērnu grāmatas. Un, ja tādu patiešām nav, ko tad tie rakstnieki tagad vispār raksta?

Lai nu kā, bērns grāmatu izlasīja un viņam tā pat samērā labi patika. Tomēr diezgan daudz laika nācās patērēt, lai ar viņu pārrunātu, kāpēc Alfons tik bieži uzvedas kā pilnīgs ambālis (nu, zini, viņš tak nemaz nav īsts zēns, tā ir tikai tāda rakstnieka fantāzija). Grāmatai ir divas daļas („Kāda neveiksminieka stāsti” un „Atkal nepatikšanas”), un to veido daudzi īsi stāstiņi, kuri lielākoties nav saistīti savā starpā, tāpēc lasīšanas apjomu vienam vakaram var viegli dozēt. Kaut kad vēlāk autors ir sarakstījis arī trešo daļu „Alfons Trīcvaidziņš. Atkal jaunas ķibeles”, bet to pagaidām likām mierā.

Pieļauju, ka „Alfonu Trīcvaidziņu” bērnībā ir lasījuši vai vismaz klausījušies radiolugu ar Veru Singajevsku pilnīgi visi. Ja nu tomēr ir kāds bloga lasītājs, kuram šis prieks ir gājis secen, tad Alfons ir desmit gadus vecs vācu pionieris, totāls neveiksminieks, kuram pilnīgi viss var noiet greizi. Viņš vienmēr tiek pārprasts, kaut ko saputro un iekuļas neiedomājamās nepatikšanās. It kā jau viņš nav ļoti dumjš, bet kaut kas ar viņu nav lāgā. Protams, Alfons ir arī mazliet paslinks, tāds kā neapķērīgs, un drusciņ bailīgs, tomēr lielākoties viņa nepatikšanas rada nespēja saprasties ar citiem cilvēkiem. Tā nu viņam nākas jāt ar kurmi, vienā dienā apēst sešdesmit vārītas olas, pārtikt no tūbiņām, uzbūvēt raķešu gludekli, satikt kāpņu telpā lauvu, izraisīt lavīnu, spokoties atrakciju parkā, ievest savu pionieru pulciņu purvā, atklāt jaunus paņēmienus makaronu sagatavošanā – visus viņa piedzīvojumus nemaz nav iespējams atcerēties. Grāmata vietām ir stipri naiva un bērnišķīga, bet tas lasītājam pārlieku netraucēja. Vienīgi jāņem vērā, ka „Alfona Trīcvaidziņa” tulkojums arī ir veikts pirms pusgadsimta. Tas neapšaubāmi ir labs, bet tā valoda pa šo laiku jau ir paspējusi kļūt mazliet vecmodīga un bija vārdi, kuru nozīme mūsdienu bērnam ir jāpaskaidro.

Noklausoties grāmatu tagadējā vecumā mani brīžiem izbrīnīja pieaugušo reakcija uz vienkāršām blēņām un viņu ļoti stingrās prasības attiecībā pret bērniem. Paskatoties uz grāmatas pirmizdevuma gadu, lasīšanas laikā mani nedaudz nelika mieru doma, ka Alfona tēvs vai varbūt arī pats autors bērnībā noteikti ir bijis Hitlerjūgendā, bet daži no pieaugušajiem ir bijušie nacisti. Grāmatas darbība gan norisinās Vācijas sociālistiskajā daļā, bet par laimi tas netiek īpaši uzsvērts. Nē, nu, protams, ir nelielas nodevas laikam, kā stāsts par Rietumvācu krustmāmiņas ciemošanos, kas atved visu kapitālisma ļaunumu simbolizējošu dāvanu – košļājamajās gumijas, no kurām pati arī pēc tam smagi cieš. 🙂

Vai kopīga lasīšana veicina bērnu interesi par grāmatām un lasītprasmi – nē, neveicina gan. Protams, bērniem tā patiešām patīk, bet vairāk dēļ tieši viņiem veltītā laika un nedalītās uzmanības. Bet nu tas vismaz ir pieņemams variants, kā viegli un nesāpīgi vasarā izlasīt tās pāris ieteicamās grāmatas.