Lasītava vilcienā

Pirms neilga laika izlasīju interesantu ziņu, ka Imanta Ziedoņa muzeja bibliotēka ir uzsākusi brīnišķīgu projektu “Ceļā ar grāmatu”. Lai cilvēki varētu laiku vilcienā pavadīt saturīgi, vienā no dīzeļvilcieniem ir izvietoti grāmatu plaukti.  Tā kā šis vilciena sastāvs nav piesaistīts konkrētam maršrutam, grāmatu plauktus varēs sastapt, gan braucot uz Daugavpili, gan Siguldu, gan citos maršrutos, kur kursē dīzeļvilcieni. Katrā grāmatā būs īpašs atpazīšanas zīmogs. Plānots, ka grāmatu krājumi vilciena plauktos tiks papildināti un mainīti ik pēc trīs mēnešiem atbilstoši dažādām tēmām un aktualitātēm. Projekts “Ceļo ar grāmatu” tiek uzsākts ar tēmu “Ceļošana”, kas īpaši tuva bija Imantam Ziedonim. Kā zināms, tad pats dzejnieks arī bija aizrautīgs ceļotājs un bija pārliecināts, ka ceļošana cilvēkus bagātina un vienkārši padara mūsu dzīvi foršāku – pat tad, ja tas ir tikai banāls brauciens vilcienā no Rīgas uz Daugavpili.

Šī ideja man uzreiz šķita lieliska. Man ļoti patīk ceļot ar vilcieniem. Man pat patīk dažreiz no attāluma skatīties uz vilcieniem, kas piestāj mazajā stacijā ezera otrajā pusē. Un parasti ceļā allaž palasu kādu grāmatu, tāpēc ļoti priecājos, ka ir uzsākts tāds atbalsta projekts klusajiem, introvertajiem lasītajiem. Turklāt labi atceros, kā pirms kādiem desmit gadiem šajos pašos dīzeļvilcienos bija izvietoti lieli ekrāni ar skaļruņiem un tika demonstrētas ļoti draņķīgas filmas, kuras laikam tika sapirktas uz svara lielveikalu DVD plauktos. Nu, murgs kaut kāds! Katru reizi, pērkot biļeti, bija jāskaidro kasierei, ka gribu sēdvietu bez šī ārprāta, jo par laimi piedāvājumā bija arī nekomfortablais vagons bez televizoriem. Nezinu kāpēc, bet visi uzskatīja, ka šī nejēdzība – ļoti sliktu filmu skatīšanās piespiedu kārtā, ir kaut kas ļoti labs, un ka visiem tas noteikti patīk. To sauca par paaugstinātu komfortu, un par to bija pat jāpiemaksā. Es nudien būtu drīzāk piemaksājusi par braukšanu klusumā un mierā. Laimīgā kārtā tas nevilkās ilgi. Televizorus noņēma, pārvietošanās ar vilcienu uzreiz kļuva daudz komfortablāka, bet maksa par braucieniem, starp citu, lētāka.

Tāpēc vakar ietraušoties vilcienā un, pamanot, ka tas ir TAS vilciens ar lasītavu, uzreiz gāju lūkot, kas ir piedāvājumā. Pavisam atradu divus grāmatu plauktus – katru savā vilciena galā. Grāmatu piedāvājums bija maķenīt eklektisks, bet patiešām ļoti saturīgs un izglītojošs. Bija šis tas no paša Ziedoņa grāmatām, piemēram, “Mežu zemē Latvijā”, Kēlmana “Pasaules mērīšana”, Raimonda Baltakmens “Latvietis un viņa zirgs”, mazliet dzejas un diezgan negaidīti arī pāris ļoti vecas bērnu grāmatas kā Žaņa Grīvas “Bitītes Dūcenītes ceļojums” un Ņekrasova “Kapteiņa Gudrimeļa piedzīvojumi”. Bija dabūjami arī “Rīgas Laika”, “Konteksta” un “Domuzīmes” vecāku laidienu eksemplāri. Katrā ziņā man bija ko izvēlēties lasīšanai. Saprotams, ka nebūtu labi šādā vilciena lasītavā salikt kādus detektīvus vai trillerus, jo nepaspējot tos izlasīt līdz galam brauciena laikā pasažieris varētu būt dikti sarūgtināts, vai kristu kārdinājumā šo grāmatu piesavināties.

Pēc nelielām pārdomām izvēlējos Vitas Zelčes “Nezināmo” – apcerējumu par Latvijas sievietēm 19. gadsimtā, un patiešām brauciena laiku pavadīju  jauki izglītojoties par šo tēmu. “Nezināmā” ir diezgan šausminoša lasāmviela par  dzīvi samērā nesen – tikai pirms pusotra gadsimta. Ai, tolaik taču pat vidējais dzīves ilgums Latvijas teritorijā iedzīvotājiem bija tikai 40 līdz 45 gadi. Turklāt viņi tak netika indēti ar ļaunajām antibiotikām un vakcīnām, ēda tikai bioloģiski audzētu pārtiku un daudz fiziski kustējās. Mums ar savu briesmīgo jaunlaiku dzīvesveidu jau sen vajadzētu būt beigtiem. Tiku līdz nodaļai par izglītību un beidzu lasīt pie biedējošā apgalvojuma, ka izglītība sievietes padarot par netiklēm. Tādi nu tie 19. gadsimta uzskati bija. Palika neizlasītas vēl divas nodaļas par sieviešu nodarbinātību un prostitūciju. Tās kādai citai reizei. Par grāmatu vairāk var izlasīt Doronikes blogā.
Grāmatu kastei blakus nesēdēju, tāpēc grūti pateikt, cik daudzi no citiem pasažieriem izmantoja šīs ērtības, bet daži vagonā nudien kaut ko lasīja. Ļoti ceru, ka šis projekts kādu laiku noturēsies, un tauta grāmatas un pārējo lasāmvielu neizvazās. Grāmatu paņemot, nekur jāatzīmējas nebija, bet cerams, ka vilciena pavadoņi mazliet pieskata grāmatu fondu no izzušanas nebūtībā, lai gan manā vecumā vairs nav nekādu ilūziju par ļaužu paradumiem un morāli.
Nobeigumā gribu pateikt paldies projekta “Ceļā ar grāmatu” organizatoriem un realizētājiem. Patiešām jauki, ka kāds domā par mums – klusajiem grāmatu lasītājiem. Turklāt jebkura reklāma grāmatu lasīšanai mūsdienās ir ļoti apsveicama lieta.