Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem

Jaroslavs Rudišs “Grandhotel”. Romāns virs mākoņiem, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, apgāds “Jumava”, Rīga: 2018 (Jaroslav Rudiš, Grandhotel, 2006)

Vairs neatceros, kā tas sākās, bet mēs ar Fledi Ziemsvētkos esam pasākuši viens otram dāvināt dīvainas čehu grāmatas. Šogad es viņam uzdāvināju “Gaismas vēsturi”, kas nemaz tik dīvaina nebija, bet viņš man Jaroslava Rudiša “Grandhotel”, kas tāda bija gan. Bet tikpat labi varēja būt pavisam otrādi. Trešo pagājušā gada dīvaino čehu grāmatu “Ezers” mēs viens otram nedāvinājām, jo sen jau savā čehofīlismā to abi bijām izlasījuši. Trakākais, ka Fledis savu dāvanu jau ir apguvis, tāpēc nevarēju no viņa atpalikt un tipināju vien uz tuvējo bibliotēku pakaļ Rudiša “Grandhotel”.
Un, jā, “Romāns virs mākoņiem” patiešām ir cienīgs atrasties čehu dīvainās literatūras plauktos. Grāmatas galvenais varonis ir trīsdesmitgadīgs vientuļnieks, kurš sevi sauc tikai uzvārdā – par Fleišmani. Viņam piemīt kaut kādi vieglas formas autiskā spektra traucējumi. Fleišmaņa lielākā kaislība ir laika apstākļi, un viņš jau divdesmit gadus katru dienu cītīgi savā istabā uz sienas pieraksta visu informāciju par tiem – temperatūru, gaisa spiedienu, vēja virzienu, u.c. Šie pieraksti ir visa viņa dzīves jēga un sūtība, un, pamatojoties uz tiem, Fleišmanis ik pa laikam izdomā dažādas teorijas cilvēku rīcības izskaidrošanai pēc tā, vai ir bijusi siltā, vai aukstā gaisa fronte un tamlīdzīgi.
Protams, Fleišmanim ir bijusi traumatiska pagātne. Vectēvu ir sabraucis krievu tanks, bet ar vecākiem viņa bērnībā ir noticis kaut kas tik nelāgs, ka Fleišmanis vairs nespēj nekādā veidā tikt prom no savas dzimtās Liberecas. Viņam vienmēr uz pilsētas robežas uznāk šausmīgas panikas lēkmes. Tas arī ir centrālais grāmatas vadmotīvs – kā Fleišmanim tikt prom no sasodītās Liberecas. Bet Liberecai (kādreizējai Raihenbergai), ir pašai savs stāsts – tā ir bijusi vācu pilsēta, no kuras visi vācieši pēc Otrā pasaules kara ir deportēti. Autors romānā nedaudz pieskaras laikam jau diezgan sarežģītajām čehu un vāciešu attiecībām, kuras vairāk atklāj Francis – vecs vācietis, kas atgriezies nomirt savā dzimtajā pilsētā un paķēris līdzi pārīti savu mirušo draugu, glīti sabērtus kafijas bundžās ar pupainu meiču bildēm virsū. Tomēr dažreiz atgriezties savās dzimtajās mājās pat pelnu formā ir sarežģīti. Īpaši, ja piedzimšanas vietā tagad uzbliezts lielveikals (tas Franci nekādi nekavē no savu nodomu īstenošanas).
Bet Fleišmani no bērnu nama ir izķeksējis viņa brālēns Vinetū (padomājiet, tik, kas par vārdu čeham) Jēgrs. Brālēns ir diezgan amorāls tips. Savulaik bijis čehu čekas aģents ar segvārdiem Augļi un dārzeņi, Antena un Ješteds, bet deviņdesmitajos gados prihvatizējis savdabīgu viesnīcu kalnā virs Liberecas. Romānu lasot, nācās pavandīties pa tīmekli un izrādījās, ka tāda viesnīca Ješteda kalnā patiešām eksistē – pilnīgi apaļa un komplektā ar televīzijas torni. Čehu sociālisma laiku arhitektūras šedevrs, ja kas. Fleišmanis par vēdera tiesu piestrādā pie brālēna, bet brīvajā laikā izklaidējas izspiegojot viesus, kas draiskojas viesnīcas numuriņos, un, tēlaini izsakoties, pulējot savu zibensnovedēju. Un dažreiz Fleišmanis satiek mirušus cilvēkus.
Vārdu sakot, romāns ir diezgan savdabīgs. Bet tas nav garš un ir viegli izlasāms. Tomēr, iespējams, pie vainas ir pēdējā laika mode, kad visi cenšas izdot grāmatas par cilvēkiem ar kaut kādām alternatīvām garīgajām spējām, tāpēc, lasot “Grandhotel”, bieži bija sajūta, ka tas viss jau ir kaut kur redzēts un atkārtojas. Tas droši vien nav taisnīgi attiecībā pret romānu, kurš ir sarakstīts jau šīs tūkstošgades sākumā. Tomēr grāmata nešķita tik laba kā citi čehu literatūras jaukumi, teiksim, “Jūrascūciņas” vai “Mīlestības vēstule ķīļu rakstā” (kā zināms, visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas). Citādi jau romāns ir tīri baudāms gan kā vēlīnas pieaugšanas stāsts, gan ar laika apstākļu simbolismu piebāzts Čehijas pavisam nesenās vēstures pārskats. Mani priecēja arī atsauces uz no bērnības pazīstamām čehu multenītēm un estrādi. (Vai kāds vēl atceras Karelu Gotu, ikdienā sauktu par Kārli Gotiņu?) “Granhotel” var droši lasīt, ja patīk daudzslāņaini stāsti. Te daudz kas nav tāds, kā sākumā izskatās. Zem Liberecas atklājas Raihenberga, zem bailēm sāpes un bēdas, zem Fleišmaņa Vlastimils, zem mākoņiem cilvēki.
Un tikai romāns ir virs mākoņiem.

Kad kāds nomirst, tad saka, ka viņš izlaidis garu. Izelpojis pēdējo reizi. Un es domāju, ka tieši par to ir runa, ka katram no mums mutē ir mazs taurenītis, kurš ar pēdējo izelpu izlido ārā un saceļ nelielu vējiņu, kas pieņemas spēkā, līdz pārvēršas orkānā un aiznes to prom. Taureni un cilvēku.

Grāmatas vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.