Latvijas Grāmatu izstāde 2019

Lielās Latvijas Grāmatu izstādes Ķīpsalā apmeklēšana jau nedaudz kļuvusi par rutīnu, tāpēc pārmaiņas pēc šogad uz to devos piektdienā, nevis brīvdienās, kā iepriekšējās reizēs. Apmeklētāju patiešām bija mazāk kā sestdienās, kad parasti ir diezgan liela burzma un kņada. Apkārt klīda arī nelieli no otras izstāžu halles aizmaldījušies skolēnu pulciņi, bet tie nebija traucējoši. Laiks man šoreiz bija ierobežots, tāpēc Grāmatu izstādes pasākumus apmeklēt nesanāca, tikai vieglā galopā apstaigāt grāmatu stendus. Tomēr piektdienai ir arī savas pozitīvās puses, jo izdevniecību darbinieki un pārdevēji nebija tik aizņemti kā sestdienās, un ar dažiem varēju pat nedaudz papļāpāt par mani interesējošām grāmatām.
Man bija prieks beidzot skatīt vaigā tulkotāju Jāni Krastiņu, pateicoties kuram mēs varam latviešu valodā lasīt Škvorecki un Vīvegu. Nejauši uzskrēju viņam virsū pēc tikšanās ar Bjanku Bellovu (romāna “Ezers” autori) beigām. Sliktā ziņa bija, ka čehi esot samazinājuši finansējumu saviem tulkojumiem, tāpēc iespējams, ka nekā daudz jauna mums no čehu literatūras vairs nebūs. Labojums! Būs mums trīs jauni čehu literatūras tulkojumi. 🙂

Diemžēl par daudz ko man teica, ka nebūs. Un kopumā nekas jau nav mainījies. Lielo izdevniecību piedāvājums ir ļoti vienveidīgs, lai neteiktu trūcīgs – gandrīz vai tikai viduvēja komercliteratūra. Nu, nepārprotiet, tāda arī mums ir vajadzīga. Bet vai tikai tāda vien, kā tas ir tagad? Kaut ko interesantu un savdabīgu var atrast tikai pie mazajām izdevniecībām. Nu ja, nebija arī nevienas jaunas, labas populārzinātniskās grāmatas latviešu valodā. Ja kāds tādu pamanīja, tad droši ierakstiet komentāros. (“Sapiensi” neskaitās, tā nudien nav grāmata domājošiem cilvēkiem.)
Bet, lai nu kā, Grāmatu izstāde ir svētki, un vienmēr ir patīkami redzēt tik daudz grāmatu mīļotājus un viņu iemīļotos objektus vienuviet. Un šo to labu šogad tomēr izdos – varbūt pat dažus no maniem iemīļotajiem autoriem kā Aberkrombiju, Kēlmanu un Dovlatovu. Varbūt arī vēl kaut ko.
Zvaigznes stenda stūrī varēja papļāpāt arī par 3td e-grāmatu bibliotēkas iespējām. Tā ir patiešām laba lieta, ar kuras palīdzību tikt pie samērā jaunu grāmatu lasīšanas e-ierīcēs tiešsaistē, kuru gribētos tuvākajā nākotnē noteikti izmēģināt. Mani šobrīd attur vienīgi ne pārāk interesantais lasāmvielas piedāvājums un doma, ka atšķirībā no parastās bibliotēkas, šeit nevar pagarināt grāmatu lasīšanas termiņus. Toties grāmatu var paņemt lasīšanai vēlreiz, bet jārēķinās, ka to vienam lasītājam izsniedz ne vairāk kā divas reizes. Bet nu skaidrs, ka arī virtuālā bibliotēkā kārtībai ir jābūt.

Grāmatu maiņas punkts šogad bija apmēram tāds pats kā parasti. Varbūt vienīgi mazliet haotiskāks, bet var gadīties, ka pienācu brīdī, kad uz vietas nebija cilvēka, kas tur visu nepārtraukti kārto. Jā, un maiņas punkta piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Šoreiz laika trūkuma dēļ to pārlieku nepētīju, bet, pat ja tā vidējais svērtais piedāvājums nav pārāk iedvesmojošs, jo galu galā tauta uz turieni nes tās grāmatas, no kurām vēlas tikt vaļā, tur var izrakt arī ļoti labas lietas, tikai tad visu laiku jādežūrē tā tuvumā.

Tradicionāli par Grāmatu izstādi nemaz nedrīkst rakstīt, nepieminot savus pirkumus. Lai gan grāmatu cenas izstādē neatšķiras no to cenām izdevniecībās, un nepavisam nav īpaši zemas, es tomēr tur dažas nopērku. Redziet, dzīvojot laukos, grāmatnīcas ir diezgan liela ekstra. Tādu vienkārši tur nav, un nekad nebūs. Lai apmeklētu reālu, nevirtuālu grāmatnīcu, man uz to ir speciāli jābrauc tāpat kā uz izstādi, tikai izstādē vienmēr ir plašāks grāmatu piedāvājums.
Tā kā uz grāmatu maiņas punktu biju atnesusi trīs grāmatas, tad ar mierīgu sirdi nolēmu, ka varu atļauties vietā nopirkt četras. Trīs no tām bija jau iepriekš ieplānotas, bet spontānais pirkums šoreiz bija “Dieva delūzija”, kuru nejauši pamanīju “Jumavas” stendā un nevarēju taču nenopirkt vienīgo latviski izdoto Dokinsa grāmatu. Šeina Hegartija “Tumšmutes” trešā daļa no “Prometeja” bija ieplānota jau sen, tikai nebiju tikusi līdz kādai grāmatnīcai. Tāpat gribēju savā īpašumā iegūt Marijas Parras “Vafeļu siržu” turpinājumu “Vārtsargs un jūra” no izdevniecības “liels un mazs”. Jāpiebilst, ka turpinājumam “Vārtsargs un jūra” ir brīnišķīgs Reiņa Pētersona zīmēts vāks (tieši tādu es iedomājos Satriekto Matildi) un manu sirdi sildīja arī fakts, ka grāmatai ir izmantots atbilstoši FSC prasībām sertificēts papīrs (koksne tā ražošanai ir iegūta no ilgtspējīgi, videi draudzīgi un sociāli atbildīgi apsaimniekota meža). Šķiet, ka Latvijā reti kurš izdevējs tagad izmanto FSC sertificēto papīru. Pereka grāmatu arī gribēju nopirkt jau sen, un to arī iegādājos “Mansarda” stendā, lai gan laipnais pārdevējs man nez kāpēc vairāk gribēja notirgot grāmatiņu par kaķīti Brencīti. Mjā, es laikam vairāk izskatos pēc Brencīša nekā Pereka mērķauditorijas.
Kā jau sākumā rakstīju, tad izstādes pasākumus iznāca dzirdēt ļoti maz, bet laikam piektdienā arī neliek tos labākos. Vismaz, kad ejot garām Rakstnieku viesistabai noklausījos, kā viens onkulis pavisam nopietni skaidro, ka depresiju varot lieliski izārstēt ar asinszāļu tēju, kamēr kaut kur fonā līksmi bļaustījās Rucavas garamantas, nospriedu, ka labi vien ir, ka nav laika klausīties visādus sviestus.
Īsumā par izstādi tas arī viss. Ja kāds grāmatmīlis nav paspējis tur pabūt, to vēl var izdarīt rīt.