Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”

Tūve Jānsone “Vēlu novembrī”, no zviedru val. tulkojusi Mudīte Treimane, Zvaigzne ABC, 2020. (Tove Jansson, Sent i November, 1970)

Kad gan vēl lasīt grāmatu “Vēlu novembrĪ”, ja ne brīdī, kad baltā ziema vēl nav sākusies, bet krāsainais rudens jau ir beidzies, un apkārt viss ir pelēks, tumšs un dubļains. Tāpēc diezgan spontāni pārlasīju pēdējo no Tūves Jānsones trollīšu Muminu sērijas grāmatām. Patiesībā sērijas galvenie personāži Mumini tajā nemaz neparādās, jo ir aizceļojuši, savā mājā atstājot tikai kādu noslēpumainu podiņu krāsnī dzīvojošu senci.

Arī Muminielejā ir sācies pelēks, drūms rudens, bet tur dažādu iemeslu dēļ salasās diezgan raiba kompānija ar maziem nīgriem zvēriņiem. Atgriežas vientuļnieks Susuriņš pēc savām pazaudētajām mūzikas taktīm. Ierodas jokainā Svilpaste, kura no kaut kā ļoti baidās, bet visticamāk jau pati no sevis. Atnāk Murmulis, kurš grib būt jauks un labs, un visiem patikt, bet šo ideju realizē visnejēdzīgākajā veidā – pēc savas saprašanas kārtojot citu lietas, jo Nav jau daudz tādu, kas zina, kā viņiem jādzīvo, un kas vieni paši prot tikt galā. Uz šejieni dodas arī mazais cirslītis Tofts, kurš savā prātā ir iztēlojies ideālo Muminieleju ar ideālo Muminu māmiņu, un sapņo, cik labi būtu, ja par viņu kāds rūpētos.  Vēl te ierodas pašapzinīgā un egoistiskā Bumbulīte, kura neizceļas ar pārlieku jūtelību, un mūžsenais Ņurdzeklis.

Šo vientuļo dzīvnieciņu kompānija apdzīvo Muminu māju, burkšķ viens uz otru un kašķējas savā starpā. Tā kā Muminu šeit nav, dažreiz zvēriņi mēģina aizpildīt viņu prombūtnes radīto tukšumu, kādam mēģinot iejusties Muminu ģimenes locekļu lomās, bet ne visai veiksmīgi. Galu galā viņiem nākas pašiem risināt savas problēmas bet ir tik grūti būt tādam, kāds esi patiesībā, jo tāds jau tu lielākoties nevienam nepatīc, un šajā atklātībā ir kaut kas apkaunojošs. Un, jā, atklājas, ka aiz Muminu mājas atrodas neglītais mežs, uz kuru pastaigāties trollīši dodas, kad jūtas dusmīgi, bēdīgi, nesaprasti vai vienkārši noguruši viens no otra, jo arī viņiem brīžiem gadās tā sajusties. Bet cirslītis atrod kādu dīvainu biezu foliantu, kurā izlasa par numulītiem, savdabīgu Protozoju grupas pasugu, kura mitinās jūras dzelmē, un viņa iztēlē šis radījums sāk dzīvot un augt aizvien lielāks, līdz tiek pat pie zobiem.

“Vēlu novembrī” ir brīnišķīga, melanholiska un eksistenciāla grāmata. Ļoti vienkārša un tajā pašā laikā negaidīti dziļdomīga un simboliska. Rudens patiešām ir mazā nāve, miera un pārdomu laiks. Tomēr grūti to uztvert kā bērnu literatūru, lai gan droši vien kaut kur ir tādi nostalģijas un esības skumju pārņemti bērni, kam tā varētu patikt. Varu godīgi atzīties, ka bērnībā man Tuves Jansones grāmatas lāgā negāja pie sirds, un to burvību atklāju, tikai paaugoties un pieņemoties prātā. Tā kā šī ir trollīšu Muminu cikla pēdējā grāmata (turklāt bez Muminiem), ar to nevajadzētu sākt iepazīšanos ar Tūves Jānsones daiļradi, bet tie, kas būs lasījuši pārējās sērijas grāmatas, jau zinās, ko no tās var sagaidīt. Dažreiz vienīgi ir žēl, ka mēs nevaram pārlaist ziemu dziļā, rāmā miegā kā grāmatas varoņi, un atmosties, kad tkal būs pavasaris.

Beidzot viņš zināja, ko darīs, – tas bija pavisam vienkārši! Viņš izlaidīs visu ziemu un, sperot vienu vienīgu garu soli, ielēks aprīlī! Nebija par ko raizēties, absolūti nekā! Atliek tikai iztaisīt patīkamu guļambedrīti un ļaut, lai pasaule iet savu gaitu. Un, kad viņš pamodīsies, viss būs tā kā tam jābūt.

Rudens mierīgā gaita uz ziemu nav nekāds sliktais laiks. Tas ir laiks, kad uzglabāt, nodrošināt un uzkrāt pēc iespējas lielākus krājumus. Ir jauki sev piederošo savākt cik vien iespējams tuvu – savākt savu siltumu un savas domas un pašā dziļumā izrakt drošu alu: drošības kodolu, kur tu aizsargā to, kas ir svarīgs, dārgs un pieder vienīgi tev. Pēc tam uz nebēdu var nākt aukstums, vētras un tumsa. Tie taustīsies gar sienām un meklēs ieeju, bet to atrast nebūs iespējams, – viss būs noslēgts, un tur iekšā savā siltumā un vientulībā sēdēs un smiesies tas, kurš būs bijis tālredzīgs.

Ir tādi, kas paliek mājās, un tādi, kas dodas prom, – tā tas aizvien ir bijis. Ikviens var pats izvēlēties, bet viņam ir jāizvēlas, kamēr vēl ir laiks, un nekad nedrīkst padoties.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm