Tuvojas svētki un blogi ir pilni ar labāko Ziemassvētku dāvanu ieteikumiem grāmatu lasītājiem. Tomēr grāmata kā dāvana nav viennozīmīgi lieliska ideja. Protams, ja ir labi zināmas apdāvināmā vēlmes, tad var izdoties viņu iepriecināt, bet pretējā gadījumā diez vai. Grāmata tomēr ir ārkārtīgi personiska un intīma lieta. Lasāmvielas izvēle ir tikpat nopietns pasākums kā smaržu un apakšveļas izvēle. Patiesībā pat nopietnāks, jo ar grāmatu saturu mēs piesārņojam savas smadzenes, tāpēc dažreiz der būt rūpīgākiem savās izvēlēs. Bez tam papīra grāmata ir ķermeniska lieta, kura aizņem ļoti konkrētu vietu telpā, bet mūsu lietošanā esošā telpa lielākoties ir ierobežota. Tā nu grāmatas es parasti nevienam nedāvinu (vienīgais izņēmums ir grāmatu blogeri, bet arī tad tā vairāk ir spēle, kurā tiek dāvināta ideja izlasīt kādu grāmatu nevis tās materiālais veidols). Savukārt liela daļa no man uzdāvinātajām grāmatām ir nonākusi bibliotēkas plauktā Lasītājs dāvina lasītājam (tas gan nemazina manu pateicību par dāvināšanas aktu pašu par sevi).
Arī visas mazās, jaukās figņas, ar kurām tiek ieteikts iepriecināt lasītājus – grāmatzīmes, vāciņi, piezīmju blociņi – ir tikai lieka draza, kas piesārņo telpu (ak, vispretīgākais cilvēces izgudrojums ir jebkuras aromātiskās sveces), un parasti tās atdodu kādam, kam tās varētu patikt labāk. Vai arī ar nelielām sirdssāpēm (atceroties par nabaga mazajiem ķīniešu bērniņiem, kas tiekot nodarbinātu šādu figņu rūpnīcās) izmetu.
Vārdu sakot, vienīgā normālā un absolūti lieliskā jebkuru svētku dāvana ir dāvanu karte grāmatu veikalā. Tādas, lūdzu, man varat dāvināt vairāk, vēl vairāk, lūdzu, vēl, vēl, vēl. Nekas nav labāks par šo. Tāpat man dikti noderētu vēl kāda istaba un jauni grāmatu plaukti, kā arī laika mašīna ar nelielu darbības diapazonu, lai paspētu izlasīt visu, ko gribas (man ir klusas aizdomas, ka Asmo tādu kaut kur ir izracis, nē, nu, izlasīt tūkstoti grāmatu nav sarežģīti, bet tās visas arī aprakstīt gan šķiet neiespējamā misija).
Ja reiz sāku par savām vēlmēm, tad tās galīgi neatbilst lielākoties genderiskajiem un pēc vecuma diskriminējošajiem grāmatu dāvināšanas ieteikumiem. Lai cik tas nebūtu nepiedienīgi un infantili, bet man vēl joprojām pa retam patīk palasīt bērnu grāmatas. Un, jā, es patiešām priecātos, ja man kāds uz svētkiem uzdāvinātu Grega dienasgrāmatas pēdējo daļu. Nu, labi, šo es nopirkšu pati.
Tomēr, mazliet padomājot, tādu īpašu vēlmju, ja atmetam reāli neeksistējošas grāmatas kā, piemēram, Mārtina sāgas sesto un septīto daļu, man patiešām ir maz. Un pārsvarā tās ir dažādas ilustrētas grāmatas. Piemēram, es priecātos par „500 visu laiku filmu filmām”. Lai gan 800 šīs grāmatas eksemplārus uzdāvināja bibliotēkām, diemžēl paņemt to lasīšanai man neizdevās, jo bibliotekāre nez kāpēc atteicās grāmatu izsniegt, jo tā esot dāvana, un bija dikti pārsteigta par manu vēlmi šo izdevumu lasīt. Tā nu Rietumas un nelaiķa Naumaņa gara darbs ciema bibliotēkā lēnām pārklājas ar putekļiem uz atsevišķa galdiņa ar norādi dāvanas. Acīmredzot bibliotēkās ir savs uzskats par grāmatu dāvināšanu un tas dīvainā kārtā ir pilnīgā pretrunā ar vienu no bibliotēku pamatfunkcijām nodrošināt lasītājus ar publiski pieejamiem materiāliem. Intereses pēc būs jāpamēģina paņemt „500 visu laiku filmu filmas” kādā citā bibliotēkā, jo, spriežot pēc e-kataloga datiem, citur tās lasītājiem tiek lasīšanai arī izsniegtas. Ja grāmata man patiks, es to droši vien arī nopirkšu (neredzu jēgu pirkt preci, par kuras saturu nav pilnīga priekšstata). Ja kādu interesē grāmatā aprakstīto 500 filmu saraksts, tad tas ir atrodams šeit.
Un vēl es dāvanā labprāt saņemtu labus komiksus. Galu galā pat Mārgareta Atvuda ir ķērusies pie grafisko romānu nepavisam ne vieglā un vienkāršā žanra un nākošgad mums tiek solīts viņas „Angel Catbird” pirmais sējums par dīvainu, spārnainu radījumu ar ļoti neglītu asti. Pāris komiksi man ir, bet uz regulāru to iegādi vēl neesmu spējusi saņemties. Tie maitasgabali ir tik pievilcīgi, bet tik sasodīti dārgi. Pagaidām mani vēl izglābj izpalīdzīgi grāmatu blogeri.
Ai, es pat neatteiktos no dažām lietotām grāmatām, lai gan tādas dāvināt laikam skaitās īpaši nepieklājīgi, bet ir dažas mīļas bērnības grāmatas, kuras man nekad pašai nav bijušas. Nu, un pavisam ideāla dāvana man būtu Normunda Priedīša „Latvijas augi”, bet tādas sev parasti nopērku pati. Pārāk jau specifiska lieta. To visu te stāstu, lai vienkārši paskaidrotu, ka grāmata varētu būt izcili laba dāvana, bet ir pārāk maza iespējamība, ka uzdāvināsiet tieši to, kuru cilvēks patiešām gribētu un kura tam arī patiktu. Es diez vai varētu strādāt grāmatu veikalā, jo droši vien pateiktu visu ko domāju pircējiem, kuri tur bieži vien murmulē, ka vajag kaut ko – nu tādu, dāvināšanai tikpat mistiskam kaut kam.
Sibillas grāmatas 
Jums vienkārši ir dīvaina bibliotekāre. Ja viņai aiznes šokolādi/ābolus, tie arī nonāk uz neaizskaramā galda?
Nē, bet uz Ziemassvētkiem arī bibliotekāres iebarot ar kaut ko garšīgu nav slikta doma. 🙂
Ir cilvēki, kas dāvanu kartes uzskata par bezgaumību un apvainojumu, jo dāvinātājs nav papūlējies izvēlēties ko konkrētu. Bet piekrītu, ka daudz lasošam cilvēkam nekā labāka par grāmatnīcas dāvanu karti nevar būt.
Vai ne? 🙂 Turklāt šai dāvanu kartei bonusā nāk tā brīnumjaukā sajūta, ka tagad tev ir lielisks attaisnojošs iemesls ieiet grāmatnīcā, ilgi aplūkot grāmatas un apdomāt, ko par to varētu nopirkt. Tas pacilā garastāvokli un patīkami kņudina sirdi. Piedevām vienmēr ir pietiekami ilgs laiks, lai izdarītu labu un pamatīgi apsvērtu izvēli. Vai arī otrādi – vari droši ieskriet grāmatnīcā un spontāni pagrābt kaut ko, kas tevi ir pēkšņi uzrunājis.Dažreiz jau tu cilvēks pats nesaproti, ko īsti gribi, un tad nebūtu godīgi prasīt no kāda cita, lai tas izdara izvēli tavā vietā.
Un, ja ir pavisam traki, tad grāmatnīcās tagad pārdod ne tikai grāmatas – var sapirkties pildspalvas, puzles, galda spēles vai tās šausmīgās, krāsainās gumijas un brīvajā laikā sākt taisīt visādus ķinķēziņus. 🙂
To gumiju fanošanu nekādi nesaprotu, laikam esmu veca 😀
Tas ir kārtējais mārketinga triks ar mērķi izspiest naudu no bērnu vecākiem un citiem viņu tuviniekiem. Bet par laimi šī sērga, šķiet, kādu laiku jau būs beigusies.
Yay, pirmais ieraksts par neblogeru eglīti 🙂 Tu laikam nebiji? 😀 Es domāju, ka bibliotekāres to grāmatu nedod, jo ir izveidojusies rinda viņu pašu vidū, kas to grāmatu pa vakariem ņem uz mājām 🙂 Es nekad neapvainotos par DK, tā taču ir tāda brīvība izvēlēties!
Blogeru eglīti rīko Zvaigzne tiem, kuri ar viņiem sadarbojas. Es praktiski ne ar vienu izdevniecību nesadarbojos, vienīgi Andrim uzrakstīju par pāris grāmatām (ne gluži tāpēc, ka nespēju viņam atteikt, bet pēdējā laikā Prometeja izdevumiem kvalitāte ir uzlabojusies un viņi pagaidām ir vienīgie, kas Latvijā konsekventi izdod labas piedzīvojumu fantastikas grāmatas bez muļķīgas, puņķainas romantikas, kādas man vienmēr ir patikušas, tāpēc gribas savu iespēju robežās viņus šajā misijā mazliet atbalstīt).
Heh, uz neblogeru eglīti gan es biju un dažas vēl ir iecerētas tuvākajā nākotnē, bet par tām nebūs prātīgi rakstīt grāmatu blogā. 🙂
Nac. b-ka pārvācoties bija vecajā ēkā atstājusi arī dažus foto no kādas viņu eglītes, Survival Kit-a laikā varēja aplūkot. Izskatījās, ka pat šī sievišķā kolektīva svinības nebūtu prātīgi aprakstīt grāmatu blogā.
Ah, vai tur tika rīkotas dažādas orģijas ar grāmatām? 🙂
Bet tāpēc vien kādreiz bija vērts pieteikties par fotogrāfu, lai nenokļūtu dažādās interesantās bildēs. Protams, viedtālruņu laikmetā arī tas vairs neglābj, bet pasaule tagad ir tik pilna ar nejēdzīgām fotogrāfijām, ka tās vairs nevienu daudz neuztrauc.
Kaut kas jau nu tur notika gan.
Neblogeru? No kurienes gan tāds termins man uzradies? 😀