Pīrss Brauns „Zelta dēls”

Pīrss Brauns „Zelta dēls”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2016., (Pierce Brown, Golden Son, 2015)

 

„Zelta dēls” ir „Sarkanās sacelšanās” turpinājums un to noteikti nevajag lasīt, ja nav izlasīta pirmā daļa. Grāmatu iepirku Ķīpsalas izstādē un šoreiz nepieļāvu tādu kļūdu, kā sākt to lasīt svētdienas vakarā, bet mierīgi vienā piegājienā izlasīju pa nedēļas nogali, jo reiz iesāktu to nolikt malā ir diezgan grūti.

„Zelta dēlā” stāsts turpinās divus gadus pēc pirmās grāmatas beigām, kad Derovs beidz Akadēmiju, un grāmata ir tikpat aizraujoša kā triloģijas pirmā daļa. Vispār jau autoram ir ļoti vienkārša rakstīšanas shēma. Ja kādu brīdi galvenajam varonim iet ļoti slikti, tad noteikti pēc mirkļa viss pavērsīsies uz labo pusi. Bet ja kādu brīdi viss ir labi, tad skaidrs, ka tūlīt gaidāmas kādas lielas nepatikšanas. Tas stipri mazina lasīšanas spriedzi, tomēr sižeta pagriezieni ir neprognozējami, lasītājs pasauli redz tikai no galvenā varoņa skatu punkta un Derovs ir neuzticams stāstītājs, kurš mums nekad neatklāj pilnībā visu, kas viņam ir zināms. Tā nu grāmata visu laiku notur uzmanību. Protams, „Zelta dēls” ir vistīrākā kosmiskā opera, kura ir ietekmējusies no tādām grāmatām, filmām un televīzijas šoviem kā Dune, Star Wars, Star Trek, Battlestar Galactica un līdzīgiem. Tomēr grāmata ir godīga un neizliekas par kaut ko nopietnāku, nekā tā ir. Šīs triloģijas mērķis ir izklaidēt lasītāju un tā to dara labi, un būtu muļķīgi no tās gaidīt kaut ko vairāk, ko tā nemaz nav solījusi. Jāpiebilst, ka pirmajām grāmatām ir bijis labs redaktors, kurš mums par laimi bez žēlastības ir izmetis ārā visus autora sarūpētos tehniskos aprakstus par hēlija-3 ieguvi (tādi tur esot bijuši) kā arī citiem tehniskiem sīkumiem un atstājis tikai darbību un piedzīvojumus. Šķiet, ka nekas cits tik ļoti nenokauj šādus stāstus, kā pārlieka aizraušanās ar nenozīmīgam detaļām.

Vispār otrā daļa ir stipri drūmāka par pirmo. Derovs vēl joprojām iet uz savu mērķi sagraut esošo sistēmu, bet tagad viņa rīcībai ir daudz smagākas sekas un aiz viņa paliek absolūti nevainīgu zemāko krāsu cilvēku līķu tūkstoši. Mazliet jau viņš par to pārdzīvo, bet neko īpaši. Derova attiecības ar draugiem ir pilnīga katastrofa, un romantiskā līnija ir dikti neveikla, bet Brauna varones vispār nekādas lielās romantiķes nav, vairāk jau tādas praktiskas meitenes.

„Viņš teica, ka allaž esot metis acis uz mani.” Viņa iebāž roku kabatā, izvelk kaut ko no tās un nomet uz grīdas. „Tāpēc es vienu no tām paņēmu.”

Humora izjūta autoram ir laba un patīkami melna. Valdošā rase zelti kā ļaunie šajā grāmatā ir vienkārši lieliski – gudri, skaisti, nežēlīgi, drosmīgi, varaskāri un nodevīgi. Pilnīgi bija prieks par viņiem lasīt. Autors gan vienā intervijā sūkstījās, ka tā neesot bijusi laba doma grāmatā iekļaut tik daudzus gudrus varoņus, jo esot ārkārtīgi grūti tādus uzrakstīt, ar dumjajiem viņam ejot daudz vieglāk (un man šķiet, ka rakstniekam vispār nav iespējams uzrakstīt par sevi gudrāku varoni). Lai nu kā, zeltiem ir tikai viena problēma – viņiem jau gadu desmitiem nav bijis neviena cienīga pretinieka, ar kuru karot, tāpēc viņus var viegli izprovocēt uz sadursmēm pašiem savā starpā, ko Derovs arī veiksmīgi dara.

„Zelta dēlā” tiek atrisināts arī sakrālais jautājums, kurš tad ir Arejs? Patiesībā to es sapratu jau pēc pirmās daļas, jo autors sižetā izmanto zināmu loģiku un līdzīgas shēmas, bet tas lasīšanu nepavisam netraucē. Arejs gan izrādās liels romantiķis un viss šis slaktiņš ir sācies tikai tāpēc, ka viņam ir paticis vērot ziemeļblāzmas.

Triloģijas pēdējo daļu „Rīta zvaigzne”, kuras nosaukumā ir iešifrēta jauka norāde uz Luciferu, izdevniecība Prometejs mums latviešu valodā sola rudenī, tāpēc būs nedaudz jāpaciešas. Es pat ieteiktu pagaidīt un visas daļas izlasīt pēc kārtas. Pēc otrās daļas samērā skarbajām beigām, būs interesanti paskatīties kā autors tiks galā ar paša savārīto ķīseli. Par Derova likteni es pārāk neuztraucos, jo sen jau pierādījies, ja autors gribēs viņu no kaut kurienes izvilkt, tad izvilks ar. Vairāk gribu redzēt, vai viņš tiks galā ar revolūciju, jo pagaidām epizodes par sacelšanos pirmajās grāmatās ir bijušas visnepārliecinošākās un visvairāk samākslotās.

Ja patīk kosmiskās operas, piedzīvojumi un varoņstāsti, tad abas triloģijas pirmās grāmatas „Sarkanā sacelšanās” un „Zelta dēls” būs laba izvēle lasīšanai un izklaidei.