Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”

Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”, no angļu valodas tulkojusi Santa Andersone, Rīga: Prometejs, 2015, (Pierce Brown, Red Rising, 2014)

Sarkanā sacelšanāsE- grāmatu saņēmu lasīšanai no izdevniecības Prometejs, tāpēc brīdinu, ka šī ir atsauksme apmaiņā pret nejauki kārdinošo iespēju izlasīt romānu vēl pirms tā parādīšanās pārdošanā. Grāmata izskatījās pēc dikti aizdomīgas futūristiskas jauniešu distopijas par kārtējo revolūciju, ar kādām tagad ir pilni stūri. Piedevām uz vāka ir attēlots jauneklis, kurš izskatās gluži kā norāpies no Muhinas statujas Strādnieks un kolhozniece (vienīgi pirms tam atņemot kolhozniecei sirpi un kaut kur pazaudējot āmuru). Komplektā ar sovjetisko sirpi un marksistiski revolucionāro tēmu bija arī atbilstošs nosaukums – „Sarkanā sacelšanās”, kas vien man lika nepatikā saviebties, un nelāgi jauns, ļoti lecīgs un pieticības neskarts autors, kurš priekšvārdā apgalvoja, ka man šī grāmata nolāpīti patikšot. Vārdu sakot, tas bija kaut kas tāds, ko es pati lasīt nekad neizvēlētos. Bet, pateicoties Andra sirsnīgajam ieteikumam, nolēmu noriskēt un pēc nelielā, lēnā ievada negaidīti atskārtu, ka grāmatu vairs nespēju nolikt malā un pabeidzu to lasīt jau pirmajā vakarā. Un, jā, tam lecīgajam autoram patiešām izrādījās taisnība – „Sarkanā sacelšanās” man nolāpīti patika.

Izskaidrot savu patiku jau ir daudz grūtāk. Sākotnēji romāns likās parasts kosmiskais bojeviks, tomēr, iedziļinoties mazliet vairāk un pārlasot dažus fragmentus, tas tāds vairs nešķiet. Turklāt Pīrss Brauns ir nepiedienīgi jauns autors – sākot rakstīt „Sarkano sacelšanos” viņam bija tikai divdesmit divi gadi, un ir patiešām maz rakstnieku, kuri šādā vecumā būtu bijuši spējīgi saviem lasītājiem pastāstīt kaut ko jēdzīgu un saistošu. Autors ir arī ārkārtīgi ambiciozs, un nav kautrējies iedvesmoties un šo to nošpikot no labākajiem zinātniskās fantastikas darbiem kā Azimova Foundation sērijas, Heinleina The Moon is a Harsh Mistress un Starship Troopers un Goldinga „Mušu pavēlnieka”, kā arī antīkās literatūras un mītiem. Tā nu grāmata ir pilna ar atsaucēm uz klasisko sci-fi un antīko vēsturi, kas lasīšanu dīvainā kārtā man padarīja patīkami nostalģisku.

Savā romānā autors vēsā mierā uz pasaules ir atjaunojis verdzību, sadalījis sabiedrību stingri noteiktās rasēs pēc acs varavīksnenes krāsas, izvilcis Senās Romas paradumus un kārtību, kā arī antīko mitoloģiju, un visu šo kičīgo eklektiku ir novietojis uz Marsa septiņsimt gadu tālā nākotnē. Cilvēce pa šo laiku ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu, tā ir kolonizējusi Mēnesi un padarījusi apdzīvojamas vairākas planētas un to pavadoņus (protams, pēc tam Mēness kolonija Zemei ir kārtīgi atspēlējusies un tagad ir pati galvenā). Pasauli pārvalda zeltīto acu īpašnieki – gadsimtiem izkopta nežēlīgu iekarotāju, stratēģu, ģēniju un slepkavu rase, kura aizraujas ar eigēniku, lai saglabātu un uzlabotu savus lieliskos gēnus. Viņiem ir pat īpaša Kvalitātes kontroles padome, kas seko, lai pietiekami liels daudzums no viņu bērniem nesasniegtu noteiktu vecumu. Viņi ir briesmoņi un tomēr tikai cilvēki.

Viszemākie šajā stingri noteiktajā hierarhijā ir sarkanie – dejotāju un dziedātāju cilts, kuri, pusbadā un sviedriem pludojot, vergo Marsa pazemes raktuvēs, lai iegūtu hēliju-3, uz kura balstās visa nākotnes enerģētika . Galvenais varonis ir sešpadsmitgadīgs sarkanais kalnracis – ellesnirējs Derovs, kurš stāsta sakumā ir apburoši naivs, bet ļoti ātri un šausmīgi nežēlīgi aplaužas. Tad parādās tādi tā kā revolucionāri, kuri Derovam piedāvā sākumā grūti aptveramu iespēju transformēties par zeltīto un iefiltrēties starp viņiem, lai sagrautu šo sistēmu no iekšpuses un izcīnītu brīvību un laimi visiem. Kļūšana par zeltu ir ellīgi sarežģīts un garš process, kas ietver smadzeņu ķirurģiju un tamlīdzīgas nepatīkamas manipulācijas (iztēlojieties vien to, kā tiek veikta acu krāsas nomaiņa), tomēr tas ir reāli iespējams. Bet lai kļūtu par pilntiesīgu zeltu, jāiestājas un jāpabeidz Institūts, kurā Derovs nokļūst kopā ar vairākiem simtiem zeltīto bērneļu ar pirmklasīgiem slepkavu un stratēģu gēniem. Nu, bet arī ellesnirējs nav nekāds nīkulis un piedzīvojumi var sākties – intrigas, nodevības, slepkavības, uzvaras un zaudējumi, un ienaidnieki, par kuriem briesmīgāki var būt tikai tavi tuvākie draugi. Tiek izspēlētas dažādas stratēģijas un sabiedrības pārvaldes modeļi.

Vispār „Sarkanā sacelšanās” lielā mērā ir tīrs, vienkāršs un brīnišķīgs action, kādu patiesībā reti gadās atrast un izbaudīt, bet papildinājumā ar nostalģiskajām atsaucēm uz antīko literatūru un sci-fi klasiku tā kļūst patiešām lieliska. Par laimi autors pagaidām nav liekvārdīgs, viņš raksta samērā lakoniski, bet teksti ir vizuāli izteiksmīgi un kaislīgi. Tikai vēlreiz pārlasot sākumu, sapratu kā Derova tēlu ir inspirējusi Antigone. Bet vispār Derovs ir radies kā paša autora vēlme un iespēja atrast savas dzīves jēgu un misiju, kas ir realizējusies kā kļūšana par stāstnieku. Lai gan sākumā domāju, ka tas būs atriebības stāsts, pagaidām pirmajā grāmata vairāk ir upurēšanās tēma.

Autors tekstā ir parūpējies arī par maziem, jaukiem sīkumiem, kas patīkami atdzīvina stāstu, kā, piemēram, cilvēku kāršanas īpatnības uz Marsa, tad izrādījās, ka tur aug hemantes, un aizliegtās literatūras sarakstā bez „Mušu pavēlnieka” un „1984” ir iekļauts arī „Grāfs Monte-Kristo”.

Vēl jāpiebilst, ka šī ir triloģijas pirmā daļa, un būs interesanti paskatīties kā autoram veiksies ar turpinājumiem. Un kas tālāk notiks ar Derovu? Kā kādreiz par līdzīgu tēmu rakstīja Vonnegūts – Mēs esam tādi, par kādiem izliekamies, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem, izvēloties, par ko izlikties. Ja Derovs tiešām kļūs par īstu zeltu, viņš vienlaicīgi kļūs arī par diezgan baisu monstru, kas pagaidām viņu pašu stipri biedē. Bet, ja nekļūs un saglabās cilvēcību, tad nesasniegs savus mērķus un nerealizēs ideju par vispārēju vienlīdzību. Izvēles var būt visai sarežģītas. Tāpat gribētos zināt, kā autors turpinās savu koķetēšanu ar marksismu un atrisinās revolucionāro situāciju (ja visi kļūs par zeltiem, kurš tad gribēs raktuvēs kašāt to sasodīto hēliju-3)? Un vispār, kas to visu ir sarīkojis?

Nobeigumā paldies Prometejam par šogad izdotajām lieliskajām fantāzijas un sci-fi grāmatām! (Mans favorīts pagaidām ir Grosmana „Burvji”.) Lasiet un nebaidieties no fantastikas! Realitāte mēdz būt daudz šausmīgāka.

4 thoughts on “Pīrss Brauns „Sarkanā sacelšanās”

  1. Atpakaļ ziņojums: Džons Vindems „Midvičas dzeguzes” | Sibillas grāmatas

  2. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

  3. Imants

    šo grāmatu nekādā gadījumā pat ne tuvu nevar salīdzināt ar Elevetora sāgu, vai Haosa spēli. Sižets, lai arī visai aizraujošs, tomēr stipri samākslots. Lasot ne mirkli nevaru aizmirst, ka lasu visai naivu fantastiku – tādu, kas vairāk domāta skolas vecuma pusaudžiem. Autors pārāk aizrāvies ar sengrieķu mitoloģiju un seno romiešu aristokrātiju, to visu sajaucot kopā un pārnesot tālā nākotnē. Nekas labs tur nav sanācis. mans vērtējums – 5 no 10 punktiem. Bērnu fantastika.
    Par autoru: Autors “dzīvo Losandželosā, kur kricelē stāstus par kosmosa kuģiem, burvjiem, vampīriem un dažādām senatnīgām vai ekscentriskām lietām.”

    Atbildēt
  4. Atpakaļ ziņojums: Pīrss Brauns „Zelta dēls” | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s