Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944

Kārlis Kangers, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne, „Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944”, Rīga: Lauku Avīze, 2016.

Manā bērnībā šausmu literatūra nebija pieejama un par Kinga eksistenci mēs pat nenojautām, bet, ja bija vēlme palasīt kaut ko pretīgu un biedējošu, tad tīri labi noderēja septiņdesmitajos gados izdotais dokumentālais atmiņu krājums „Salaspils nāves nometnē”. Tur bija bildes ar kaudzēs sakrautiem līķiem, šausminoši stāsti par nacistiem – bērnu asiņu sūcējiem, briesmīgiem eksperimentiem ar bērniem un biedējoša statistika par nometnē nogalinātajiem padomju pilsoņiem, kuru skaits tika lēsts ap simts tūkstošiem. Godīgi sakot, par to visu līdz šim īpaši galvu nelauzīju, tāpēc bija interesanti izlasīt nesen izdoto monogrāfiju par Salaspils nometni, tās vēsturi, celtniecību, pārvaldi, ieslodzītajiem, dienas kārtību un represijām, jo patiesībā padomju laikā neviens tā arī nebija nopietni pētījis, kas tur patiesībā ir noticis. Grāmatai beigās ir pievienots arī apjomīgs ilustratīvais materiāls – fotogrāfijas, zīmējumi, dokumentu un ieslodzīto vēstuļu fotokopijas.

Interesanti, bet Salaspils oficiāli nemaz nebija koncentrācijas nometne (tās visas bija tieši pakļautas SS Koncentrācijas nometņu pārvaldei). Lai gan tās darbībā tika ievērotas daudzas līdzības ar koncentrācijas nometnēm, bija arī atšķirības. Neapšaubāmi, tā bija represīva soda nometne ar vairākām funkcijām. Tā darbojās, kā paplašināts policijas cietums, darba audzināšanas nometne, sodīto baltiešu policijas bataljonu un leģionu karavīru ieslodzījuma vieta, gan arī kalpoja tranzītā esošo ieslodzīto īslaicīgai uzņemšanai. Laika periodā no 1942. gada maija līdz 1944. gada septembrī Salaspils nometnē ir bijuši ieslodzīti 6000 līdz 7000 politieslodzītie, 1800 darba kavētāji, 2000 policijas darbinieki un militārpersonas, kā arī ap 12 000 tranzītieslodzīto, kas bija aizturēti pret Baltkrievijas un Latgales partizāniem veiktajās akcijās, tajā skaitā arī apmēram 3000 bērnu. Precīzu datu iegūšanai traucē tas, ka nometnes arhīvi tika iznīcināti.

Latvijas teritorijā veikto nacistu noziegumu izpētei jau kara beigās tika nodibināta Latvijas PSR Ārkārtējā komisija Jāņa Kalnbērziņa vadībā, tās sastāvā bija Vilis Lācis, Fricis Rokpelnis un citi nopietni cilvēki. Tomēr nav skaidrs, ko šī komisija ir pīpējusi, lai savā ziņojumā konstatētu, ka Salaspilī ir nogalināti 56 000 civiliedzīvotāju un 47 000 karagūstekņu. Reālais mirušo skaits ir mazāks – 2000 līdz 3000 cilvēku. Gan jau komisijas locekļi vienkārši baidījās, ka norādot mazākus skaitļus, viņi paši kļūs par nu jau padomju represiju upuriem. Pēc kara uz izdzīvojušajiem Salaspils ieslodzītajiem varas iestādes skatījās ar lielām aizdomām par iespējamo sadarbību ar vācu okupantiem. Bet ir skaidrs, ka Salaspils noteikti nebija nāves nometne, kura paredzēta tiešai cilvēku iznīcināšanai. Tur nekad nav bijušas gāzes kameras. Tāpat stāsts par vairākām tonnām no padomju bērniem izsūktajām asinīm ir mīts ar mērķi propagandas nolūkos piešķirt pretiniekiem vampīru iezīmes (tā ir ierasta prakse jebkurā karā un parasti tiek piekopta no abām pusēm). Pirmkārt jau tas prasītu nelietderīgu pašu vāciešu resursu patēriņu, otrkārt fiziski novārgušu bērnu asinis būtu diezgan nekvalitatīvas, treškārt tajā laikā frontē vairs neizmantoja iepriekš sagatavotas donoru asinis, jo bija sarežģīti tās uzglabāt. Un vispār Trešajā reihā bija praktisks paradums donoriem padusē ietetovēt asinsgrupu, kas šiem bērniem netika darīts. Tā nu jaukā bērnības šausmu grāmata izrādījās diezgan liela falsifikācija, par ko es gan īpaši neskumstu.

Tomēr reālā Salaspils nometne bija nežēlīga un brutāla soda vieta ar necilvēcīgiem apstākļiem un cilvēkus pazemojošiem sodiem, kas daudz neatšķīrās no citām nacistiskās Vācijas soda nometnēm. Tā kā daudzus ieslodzītos, frontei tuvojoties, aizsūtīja uz Vāciju, kur lielākā daļa no viņiem gāja bojā, savā ziņā tā bija Vācijas nāves nometņu priekštelpa. Un reālo datu precizēšana par bojā gājušajiem nekādi nemazina nacistu okupantu un represijās iesaistīto vietējo iedzīvotāju vainu par šiem noziegumiem, kā arī nenoniecina upuru ciešanas.

Lai gan grāmata ir nopietns zinātnisks pētījums ar atsaucēm katras rindkopas galā, nevis kāds aizraujošs trilleris, to ir vērts izlasīt visiem, kam interesē Latvijas vēsture Otrā pasaules kara laikā. Tā bija ļoti skarba un sarežģīta un Salaspils ir tikai viena no tās lappusēm.