Latvijas Grāmatu izstāde 2017

Kārtējā Latvijas Grāmatu izstāde Ķīpsalā ir aizvadīta un, spriežot pēc sociālajos tīkos izstādītajiem nopirkto un iemainīto grāmatu kalniem, lielākajai daļai grāmatu blogeru ir bijusi patiešām veiksmīga. Izrādījās, ka tālredzīgākie izstādes apmeklētāji jau savlaicīgi ir iegādājušies jaunus grāmatu plauktus un dažiem par lielu pārsteigumu atklājās, ka arī sievietes spēj panest vairāk par vienu grāmatu, ja grib. Daži blogeri izstādē bija pabijuši visas trīs dienas, daži ieskrējuši uz īsu brīdi, bet jādomā, ka katrs tur bija atradis sev kaut ko interesantu. Latvijas Grāmatu izstāde tak ir viens dikti foršs pasākums un svētki katram patiesam grāmatmīlim. Tāpēc arī blogā dažas ļoti subjektīvas piezīmes par tur pieredzēto.

Šogad Grāmatu izstādi apmeklēju jau otro gadu pēc kārtas, tāpēc varu nedaudz salīdzināt iespaidus. Droši vien labākais laiks braucienam uz izstādi ir piektdiena, jo tad ir mazāk cilvēku, un līdz ar to ērtāk apskatīt stendus un grāmatu piedāvājumu, bet diemžēl piektdienās nekur netieku, tāpēc uz Ķīpsalu devos sestdienas rītā. Pie izstāžu halles durvīm šoreiz stāvēja tanks un rosījās cilvēki formas tērpos. Nezinu gan, vai tas bija domāts izglītības vai grāmatu mīļotāju aizsardzībai, vai vienkārši bija nolikts tāpat – dekorācijai.

Lielo izdevēju (Zvaigzne, Roze) stendi kā jau parasti bija līmenī – plaši, ērti iekārtoti, ar vilinošiem zemo cenu piedāvājumiem un atsaucīgiem un zinošiem pārdevējiem. Tomēr Grāmatu izstādē interesantāk bija izpētīt mazo izdevēju piedāvājumus, jo to izdevumi ne vienmēr ir atrodami grāmatnīcās ārpus Rīgas. Vispār izstādē bija sajūta (subjektīva, protams), ka izdevēju mums netrūkst. Tāpat netrūkst arī daiļliteratūras, dažādu praktisko izdevumu (kā pavārgrāmatas vai rokasgrāmatas), slavenu cilvēku biogrāfiju, visādu ezotērisko un reliģisko figņu – visa kā tik daudz, ka savā mūžā neizlasīsi. Toties trūkst labu populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā, vismaz es neko daudz neatradu.

Vienmēr gaidu, ko jaunu fantāzijas un fantastikas žanrā būs izdevis Prometejs

Grāmatu apmaiņas stends šogad bija plašāks un labāk pārskatāms. Piedāvājums tajā bija apmēram tāds pats, kā vietējo bibliotēku plauktos, kur lasītāji atnes sev nevajadzīgās grāmatas – daudz labas klasikas, kā arī visādi makulatūrīgi padomju laika izdevumi. Interesanti, ka daži apmeklētāji tajā ir cerējuši tur atrast arī kaut ko citu.

Daži no latviešu grāmatu tulkojumiem svešvalodās

Kā goda viesis Grāmatu izstādē bija Krievijas delegācija ar apmēram 1000 grāmatu no vairāk kā 10 dažādām izdevniecībām izstādi, lai veicinātu starpkultūru dialogu Latvijā. Godīgi sakot, uz vietas esot tas pēc nekāda starpkultūru dialoga neizskatījās, jo pat tos pāris teikumus Krievijas reklāmas bukletā ar devīzi „Lasām kopā” neviens nebija pacenties iztulkot adekvātā latviešu valodā. Arī lielākā daļa sestdienas rītā dzirdēto pasākumu un prezentāciju notika tikai krievu valodā. Un man jāpiekrīt Doronikei, ka tas bija mazliet nomācoši – Latvijas Grāmatu izstādē, lai arī garāmejot, dzirdēt priekšlasījumus par ļaunajiem latviešu fašistiem un tamlīdzīgi. Arī pasākumu izvietojums šogad nebija ausīm draudzīgs. Bija gan Lielā skatuve, gan Rakstnieku viesistaba, gan Jautrā lasītava, gan Krievijas nacionālais stends, gan visiem tieši pa vidu kaut kāds mistisks Sovlits, kas propagandēja laikam jau pārsvarā padomju krievu literatūru – vārdu sakot, tajā nabaga hallē bija veselas piecas vietas, kurās brīžiem vienlaicīgi tika skaļi baurots mikrofonos, turklāt trijos no tiem krievu valodā. Ķīpsalā patiešām ļoti pietrūkst nodalītu telpu, kurās varētu netraucēti klausīties grāmatu prezentācijas.

Krievu grāmatu izstāde

Pasākumi izstādē, kurus nejaušības dēļ gadījās apmeklēt, bija patiešām interesanti. Jau no paša rīta tūlīt pēc izstādes atvēršanas pie Lielās skatuves bija sapulcējies krietns pulciņš lielākoties vecu, sirmu un krunkainu, bet dikti smaidīgu un foršu kundzīšu, kuras aizrautīgi klausījās divu jauku kungu uzstāšanos. Tā izrādījās Pētera Strudberga grāmatas „Anatolijs Danilāns. Dakteris ar atvērtu sirdi” prezentācija un, pienākot tuvāk, arī es nespēju pretoties profesora valdzinājumam. Apsēdos maliņā un ar lielu prieku noklausījos viņa stāstus par savu dzimtu, pirmajiem darba gadiem, suņiem, gurķiem, pielūdzējām, zolīti, ūdensslēpošanu un daudz ko citu. Parasti jau Danilāns stāsta par nopietnām medicīnas lietām, bet jāatzīst, ka viņš pats ir ļoti interesants un daudzpusīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu, kurš uzstājoties izstaroja tik daudz dzīvesprieka, ka tā noteikti pietika visām klausītājām vēl visai dienai. Ai, jāatzīstas, ka es pat gandrīz nopirku reklamēto grāmatu, bet par laimi Jumavas stends bija dikti neērti iekārtots un man tajā nemaz negribējās spraukties iekšā.

Anatolijs Danilāns un Pēteris Strubergs

Vēl man bija doma noklausīties „Baltu dievestības pamatu” prezentāciju, kas pēc ievada izskatījās, ka būs varen jautrs pasākums, bet uz to bija savācies tāds aptrakušu dievestības fanu pūlis, ka nolēmu labāk aizstaigāt līdz Rakstnieka viesistabai, kurā tobrīd bija paredzēts stāstījums par populāro mūziku grāmatās un Viktoram Lapčenokam (te laikam jāpaskaidro, ka viņš bija latviešu estrādes mākslinieks, turklāt ļoti labs, jo dziedāja tajos senajos laikos, kad uz skatuves laida uzstāties cilvēkus, kas patiešām prata dziedāt) veltīto izdevumu „Izredzētais”. Uz šo pasākumu sākumā bija ieradušies kādi pieci cilvēki, bet par laimi pēc tam atnāca vēl daži, jo mums tika piedāvāta īpaši ekskluzīva iespēja – uzstājās Guntars Račs un katram klausītājam piesolīja veltīt kādu savu dzejoli, kuru nejauši uzšķirs un nolasīs no dzejas krājuma. Pavisam nopietni, tā bija. Daži arī pieteicās. Pirmais dzejolis izklausījās, ka bija rakstīts bērēm, bet pārējie bija vienkārši draņķīgi. Piespiedu dzejas klausīšanās patiešām ir kaut kas nelāgs, es pat apsvēru domu iet pie krieviem vai baltu dievestības faniem, bet pārāk daudz Rača dzejas gribētāju tomēr nebija. Tā nu viņš vēl pasūkstījās par latviešu gaužām slikto populāro dziesmu nošu un vārdu pārzināšanu un visiem reklamēja savas izdevniecības lieliskos dziesmu nošu krājumus, un tikai uz beigām atcerējās arī par tāda Lapčenoka eksistenci, bet tad jau man nācās doties uz Manfeldes un Ābeles romānu prezentāciju. Arī tas kopumā bija labs un interesants pasākums, tikai nezinu kāpēc rīkotāji bija nolēmuši, ka par Ābeles „Dunu” klausītājiem noteikti vajag nolasīt nopietnu literatūrzinātnisku referātu. Referātu! Un monotoni nolasīt no lapām. Vispār jau referāts bija labs un saturīgs, bet tas pēc savas formas galīgi neiederējās izstādes atmosfērā starp lielākoties brīvajām un dabiskajām sarunām par grāmatām.

No taustāmiem ieguvumiem jāatzīmē, ka nopirku sešas grāmatas, bet vienu (par suņu audzināšanu) pēkšņas bērnības nostaļģijas iespaidā savācu no grāmatu apmaiņas stenda, jo mans personīgais eksemplārs jau sen ir sašķīdis sīkākās frakcijās.

Grāmatu izstādes taustāmie ieguvumi

No blogeriem, kuri sestdien diezgan daudzi spietoja pa izstādi, satiku tikai Andri un beidzot klātienē iepazinos ar Asmo. Mani gan vēl joprojām māc nelielas šaubas, vai viņš ir reāls cilvēks, vai tikai interneta fikcija, jo kā gan vienatnē ir iespējams izlasīt un blogā aprakstīt tik daudz grāmatu. J

Beigu kopsavilkums – Grāmatu izstāde ir ļoti labs pasākums. Ja būtu bijis vairāk laika, tur patiešām varēja nodzīvot visu dienu. Nu, sakiet, kur gan vēl es būtu labprātīgi klausījusies Rača dzeju viņa paša izpildījumā.

Savus iespaidus par Grāmatu izstādi sīkāk ir aprakstījuši arī Austra,  Ms Marii un Baltais Runcis.

Bet te skats no grāmatu tirdzniecības frontes skarbās otras puses – Asmo pieredze ar dažādiem  pircējiem Prometeja stendā.