Ludvīks Vaculīks “Jūrascūciņas”, no čehu valodas tulkojusi Sandra Nikuļceva, Rīga: SIA “J.L.V.”, 2017., (Ludvík Vaculík, Morčata, 1973)
Mīļie bloga lasītāji, parunāsim par čehu literatūru. Šķiet, ka pēc nāves Kafkas rēgs ir iesprūdis kaut kur Čehijas teritorijā un naktīs klīst apkārt nelabi gaudodams un biedēdams čehu rakstniekus, tāpēc viņi ir sarakstījuši tik daudz absurdu, dīvainu un sirreālu grāmatu. Nezinu arī, kāpēc tās pie mums ir tik iecienītas tulkošanai, bet pēdējā laikā vismaz reizi gadā man bibliotēkā gadās paņemt lasīšanai kādu dīvainu čehu grāmatu. Arī šis gads nebija izņēmums, un es tiku pie Ludvīka Vaculīka “Jūrascūciņām”.
Romāna autors ir čehu rakstnieks un feļetonists. Tāpat kā daudzi citi, pēc Prāgas pavasara apspiešanas, viņš kļuva par disidentu, kuram bija aizliegts legāli publicēt savus darbus. Taču Vaculīks kaut kā bija pamanījies izveidot samizdata izdevniecību, kura līdz pat 1989. gadam izdeva aizliegtos čehu autorus.
Romāns “Jūrascūciņas” ir sarakstīts septiņdesmito gadu sākumā, tūlīt pēc Čehijas okupācijas un, pavirši paskatoties, šķiet gaužām nevainīgs – tāds mīlīgs apcerējums bērniem par zvēriņiem. Romāna galvenais varonis ir Valsts bankas ierēdnis Vašeks – bijušais laucinieks un divu zēnu tēvs. Ja kas, tad bankā viņš un visi pārējie darbinieki lielākoties ir aizņemti ar naudas zagšanu. Tās gan ir ne visai veiksmīgas aktivitātes, jo naudu pie izejas lielākoties konfiscē apsargi, un gaužām reti to izdodas aiznest mājās ģimenei, bet pēc tam notiek visādas mīklainas lietas – apsargu atņemtā nauda pazūd ar galiem un vairs tautsaimniecības apritē neparādās. Tāpēc Valsts bankas darbinieki sāk nopietni bažīties, kas notiks brīdī, kad visa nauda pazudīs, jo tad taču viņi paliks bez darba. Tādā sarežģītā brīdi Vašekam kolēģis iesaka mājās ieviest jūrascūciņas, jo ar tām dzīve būs interesantāka. Viņš tā arī izdara un bērniem Ziemassvētkos uzdāvina vienu mazu, baltu jūras rukšelīti. Pēc tam viņi tiek pie vēl pāris cūciņām, un Vašekam patiešām dzīve kļūst interesantāka, jo viņš var jauki izklaidēties, novērojot to izturēšanos, bet naktīs veikt dažādus nežēlīgus eksperimentus ar šiem dzīvnieciņiem. Autors to visu apraksta īpatnējā un īpaši pretīgā, infantilā stiliņā. Vispār jau grāmata ir diezgan smieklīga, bet tāda neomulīgi smieklīga, nevis jautra.
Jūrascūciņas, protams, ir skaidri nolasāma alegorija par sociālisma idiotiskajiem eksperimentiem ar sabiedrību un cilvēkiem, bet galu galā nevar jau zināt – iespējams mēs patiešām esam tikai apātiski eksperimenta dzīvnieciņi kādā lielākā mums neaptveramā plānā.
Grūtāk par visu, zēni un meitenes, ir labprātīgi mainīt savu dzīvi. Lai cik skaisti jūs arī nesapņotu, ka esat savas lokomotīves vadītājs, sliežu pārmijas vienmēr pārstata kāds cits, kas to prot sliktāk.
Šajā romānā visu laiku notiek kaut kādās dīvainas un nejēdzīgas lietas un es nudien negribētu apgalvot, ka visu sapratu. Kāpēc, piemēram, tur parādījās vājprātīgā Irēnīte ar saviem drūmajiem pareģojumiem un melnais kaķis? Kāda nozīme bija zilajai vējjakai? Bet grāmata nav gara un to izlasīt var ātri. Ieteikt gan “Jūrascūciņas” laikam var tikai zvērinātiem čehu literatūras mīļotājiem.
Grāmatas vērtējums –3.5 no 5 zvaigznēm.
Sibillas grāmatas 
Mani tik ļoti aizrāva tās dīvainības un nesaprotamās darbības sižetā- pat necentos visu saprast, bet domāju, ka gribētu redzēt šīs grāmatas ekranizāciju!
bāc! es arī gribēju iecitēt akurāt to pašu citātu, pat paņēmu grāmatu līdz uz darbu, lai precīzi norakstītu 🙂 Vēl bija laba doma par to, ka starp banknošu un baņķieru skaitu pastāv pieļaujama attiecība, kuru nav vēlams pārkāpt. Mūsdienās, iespējams, vārdu ‘baņķieru’ vajadzētu aizstāt ar ‘ātro kredītu kompāniju’. Vēl tikai ķeza, ka arī banknotes pārsvarā kļuvušas virtuālas, tāpēc nez- ar ko tagad īsti nodarbojas bankas apsargi?
Nabaga rukšas! Viņas nu gan bija pelnījušas kaut ko labāku.
Jāatzīst, ka beigas gan es neizpratu; droši vien pietrūkst zināšanu par attiecīgo laikmeta kontekstu. Bet galu galā vājprātīgajai Irēnītei izrādījās taisnība.
Kopumā- čehu dīvaino radījumu kategorijā šis tomēr sižetiski bija krietni reālistiskāks par Ouržednīka Lieta ir slēgta.
O, Jūrascūciņas jau esi izlasījis. Tas gan bija ātri, es vēl līdz bibliotēkai neesmu tikusi, lai paņemtu Belu. 🙂
Citāts ir ikonisks un laikam uzrunā visus lasītājus. Bet, vai Tev ir kāda versija par melno kaķi un zilo vējjaku? Man pašai īsti nav, tāpēc interesanti, ko par to domā citi. Nē, nu skaidrs, ka tās ir alegorijas, tikai par ko. 🙂
Oi, nu, alegorijas meklējot droši vien var iebrist visvisādās auzās, un ne reizi nevarēs pateikt, ka tā nav taisnība :). Droši vien vairāk vajadzētu zināt par tā brīža apkārtējo vidi un aktuālajiem notikumiem čehu zemē. Nu, teiksim, melnais kaķis kā melnā Berta- fonā klātesošs drauds, kurš tā uzreiz nemaz neizpaužas, tikai vēro un kustina asti… līdz zināmam brīdim. Galu galā, kāpēc gan Vašekam (senioram) vairākas reizes vajadzēja uzstājīgi uzprasīties sievai, tieši kuru jūrascūciņu viņa uzskata par “savējo”? Par vējjaku var iedomāties tīri sadzīviski- puika grib bastot stundas un aizņemas apģērba gabalu no drauga, lai viņu pašu neatpazītu. Var arī piedomāt kaut kādu konspirācijas teoriju- tu domā, ka es tur biju/to darīju, bet es teikšu, ka nebiju/nedarīju un citi to apliecinās, jo man nemaz tādas jakas nav.
Tā jau ir, grāmatas interpretācijas ir atkarīgas no katra lasītāja redzes loka plašuma un samaitātības pakāpes. Un Jūrascūciņās autors ir atstājis varen plašu vietu, kur lasītājiem izvērsties. Mani mazliet mulsināja melnā kaķa sapīšana ar slimo puiku.
Jā, tur arī varēja piedomāt kādu dvēseļu pārceļošanu. Un vispār tā Pāvela slimība bija diezgan mistiska pati pr sevi. Ja nu vienīgi ar to bija domāta kritika par čehu veselības aprūpes sistēmu kā tādu 🙂
Sākumā domāju, ka tā slimība ir saistīta ar Irēnītes drūmo pareģojumu, bet beigās jau viss izvērsās citādi. Ai, jo vairāk iedziļinās, jo sarežģītākas tās jūrascūciņas izskatās. Varbūt autors vispār neko nav domājis, un grāmatā vienkārši sarakstījis iekšā visu, kas ienācis prātā. 🙂
Paldies, Sibilla, par grāmatas apskatu. Nevaru vairs atrast pēc pārvākšanās, ļoti noderēja palasīt, kā tur bija 🙂