Levs Grosmans “Burvji”

Levs Grosmans “Burvji”, no angļu val. tulk. Vilis Kasims, Rīga: Prometejs, 2015, (Lev Grossman, The Magicians, 2009)

Ak, cilvēks pēc dabas ir vājš, nīcīgs un nespējīgs atteikties no kārdinājuma jaunas un interesējošas e-grāmatas veidolā, kura laipni tika piedāvāta no izdevniecības “Prometejs”. Tā nu šī ir atsauksme apmaiņā pret iespēju tik ātri izlasīt “Burvjus” latviešu izdevumā. Paldies par to “Prometejam”!

Jāatzīst, ka romāns izrādījās krietni interesantāks un dīvaināks, nekā to varēja gaidīt no kārtējā stāsta par burvju skolu un brīnumzemi. Galvenais varonis septiņpadsmitgadīgais Kventins ir mazliet nūģis un mazliet maitasgabals, bet kopumā ļoti reāls un ticams cilvēks. Piedevām arī nelaimīgs tajā nelāgajā veidā, ko rada dziļi apziņā gruzdošas eksistenciālas skumjas, kuru cēlonis ir milzīgā plaisa starp realitāti un iztēli. Vai arī kaut kāda dabas kļūda pašā konkrēto smadzeņu konstrukcijā. Tas ir tas pats nelaimīgums, kuru ir tik grūti izskaidrot patoloģiski līksmiem un parasti arī garīgi visai aprobežotiem optimistiem, kas deklarē, ka vajag tikai mazliet saņemties un arī tu vari kļūt laimīgs un trallinādams aizjāt saulrietā uz rozā ponija.

Ai, bet vispār jau visi šai romānā ir nelaimīgi, vecāku atstumti un sirgst ar dzīves apnikumu. Un tad autors šos splīnīgos, nomāktos jauniešus ievieto burvju skolā un ar patiesu baudu lēnām ķieģelīti pa ķieģelītim sāk dekonstruēt klasisko fantāzijas žanru. Burvju skola izrādās izcili nūģīga izglītības iestāde, kurā ļoti daudz jāmācās un smagi, bet dažreiz arī sāpīgi un pazemojoši jāstrādā papildus stundām, jo maģijas apgūšana ir garlaicīga un nogurdinoša nodarbe. Par maģijas avotiem nevienam īstas nojausmas nav, bet to var izsaukt ar buramvārdiem senās vai retās valodās un perfekti atstrādātām kustībām (šķiet, ka jāuzmanās arī runājot igauniski). Katrai burvestībai ir neskaitāmas variācijas atkarībā no apstākļiem un lērums izņēmuma gadījumu, kuri visi jāiemācās no galvas (vārdu sakot, maģija ir tikpat haotiska un neparedzama padarīšana kā valoda). Audzēkņi daudz dzer un kniebjas, bet citādi viņi drīz vien nojūgtos no mācību pārslodzes. Izcilas spējas kādā jomā ir vienkārši izcilas spējas un nevienu nepadara par izredzēto. Burvju spēļu turnīrs ir tikai bezjēdzīgs apgrūtinājums mācību laikā. Ja arī ierodas Briesmonis no citas pasaules un kādu aprij, tad pasniedzēji tikai bēdīgi noplāta rokas – tā gadās.

Ar tādu pašu drūmu un cinisku apņēmību autors lēnām izārda arī Kventina bērnības grāmatu sapņu zemi Filoriju, pamazām atklājot ļauno patiesību par notiekošo un novedot visu līdz loģiskajam finālam. Romāns ir sižetiski aizraujošs, ļoti pārdomāts un labi nostrādāts. “Burvjos” nav nekā lieka un daudz kas no sākuma notikumiem iegūst pavisam jaunu jēgu grāmatas nobeigumā, tāpēc ir vērts to lasīt vērīgi un uzmanīgi. Domāju, ka pārlasot romāns varētu būt tikpat, ja ne vēl interesantāks kā pirmajā lasīšanas reizē.

Vispār autors ir izdarījies mazliet maitiski, savācis savā grāmatā tik daudz jauku un mīlīgu lietu no fantāzijas žanra klasikas un tad palaidis šajās dekorācijās Breta Īstona Elisa varoņus (tos no Less Than Zero), kas jūdzas nost no tā, ka viņiem vairs nav ko vēl gribēt, daudz filozofē un mēdz labprāt paņirgāties par populāro fantāziju. Tāpēc saprotu arī tos, kam šis romāns uzdzen šermuļus un dziļi riebjas, jo ir klusi un nejauki piesmējis viņu iemīļotās bērnības fantāzijas. Bet stāsts nepavisam nav par to. Tas vairāk ir par pieaugšanu, par to, ka sapņu piepildīšana patiesībā var mūs padarīt par briesmoņiem, un par šīm mūžīgajām un neapmierināmajām alkām, kas neliek mieru cilvēciskajām būtnēm. Šķiet, ka romāna varoņi tā īsti laimīgi ir tikai meža zosu epizodē (ko autors droši vien ir aizņēmies no Lāgerlēvas) un lapsiņu rotaļās, kad dzīvnieciskais ir pilnībā nomācis viņu cilvēcisko apziņu.

Mēs, cilvēki, vienmēr esam nelaimīgi. Mēs ienīstam paši sevi un arī cits citu, un reizēm vēlamies kaut tu, vai kāds cits nekad nebūtu radījis ne mūs, ne mūsu sūdaino pasauli, ne arī kādu citu sūdainu pasauli. Tu to saproti? Varbūt nākamreiz padomāsi, pirms darīsi savu darbu tik draņķīgi?

Romānam ir patīkams, piezemēts un jauniešu dialogos sarunvalodai pietuvināts tulkojums Viļa Kasima izpildījumā (pa visu grāmatu mani samulsināja tikai eiropiešu rauga sviests, bet varbūt tāds arī ir). Bet vispār man patīk viņa rakstības stils un ir skaidrs, ka droši lasīšu arī citus viņa tulkojumus.

“Burvji” ir labs un aizraujošs fantāzijas romāns, kurā autors smuki izārda žanra klasiku un saliek to sev tīkamā un drūmā variācijā. Noderēs lasītājiem, kuri labi pārzina žanru un kaut reizi dzīvē ir jutušies neizskaidrojami nelaimīgi.