Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”, no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims, Rīga: izdevniecība Prometejs, 2018 (China Miéville, The City & the City, 2009)

Viens no patīkamākajiem šī gada literārajiem pārsteigumiem ir, pateicoties izdevniecības “Prometejs” aktivitātēm, latviešu valodā izdotā Čainas Mjēvila grāmata “Pilsēta un pilsēta”. Šī romāna lasīšana nudien bija valdzinošs prāta piedzīvojums, un autors, kuru vecāki, laikam pat aci nepamirkšķinot, ir vienā mierā nosaukuši par Ķīnu, uzreiz iekļuva manu iemīļotāko rakstnieku pulkā.
Čaina Mjēvils ir angļu rakstnieks, akadēmiķis un politiskais aktīvists, starp citu, pēc pārliecības marksists un trockists. Viņš raksta grāmatas new weird žanrā un viņa darbi patiešām ir ļoti dīvaini. Romānā “Pilsēta un pilsēta” Čaina Mjēvils ir iedvesmojies no sašķeltajām pilsētām (ha, mums, kā reiz viena tāda pat ir – Valka/Valga) un izmantojis labi zināmo faktu, ka cilvēka smadzenes nespēj uztvert reālo pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir. Novedot šo ideju līdz galējībai, autors ir radījis šo bezgala dīvaino pilsētu Bešelu, kas atrodas kaut kādā nevienam nevajadzīgā un neinteresantā Austrumeiropas nomalē. Vispār nekā ievērības cienīga Bešelā nemaz nav, izņemot to, ka šeit viena ielas puse var atrasties šajā pilsētā, bet otra jau pavisam citā – Ulkomā. Tikpat labi uz vienas ielas atsevišķas mājas ir Bešelā, bet citas tām pa vidu var būt otrā pilsētā. Interesantākais jau ir tas, ka robeža starp šīm pilsētām ir stingri nodalīta, bet tā eksistē tikai cilvēku smadzenēs. Tomēr tā ir tik strikta, ka bešelieši drīkst redzēt, dzirdēt un sajust tikai Bešelu un tās iedzīvotājus, bet ulkomieši tikai Ulkomu. Abu pilsētu iedzīvotāji jau no bērnības iemācās otru pilsētu atmanīt – tas ir atredzēt, atdzirdēt un atjust. Lielākais noziegums abās pilsētās ir pamanīt otru pilsētu. Tā ir robežlaušana un tad spēlē iesaistās Lauzums. Nekā briesmīgāka par to nav. Tāpat nav zināms, kas notiek ar robežlauzējiem, jo viņus neviens pēc tam vairs nekad nav redzējis. Katrā pilsētā iedzīvotājiem ir sava valoda, savas apģērbā izmantotās krāsas un pilnīgi atšķirīga izturēšanās uz ielas (es pat pieļauju, ka Bešelā un Ulkomā Jauno gadu sagaida atšķirīgos laikos). Bešelietim, lai legāli nokļūtu uz kādu vietu Ulkomā, kas juridiski skaitās ārzemes, bet faktiski atrodas uz tās pašas ielas, ir jāveic diezgan sarežģīta procedūra un jāšķērso robeža vienīgajā pārejas punktā Kopulzālē. Un, nokļūstot Ulkomā viņam, ir pilnībā jāatmana Bešela.  Autors mums mazliet ieskicē noslēpumainības apvīto abu pilsētu vēsturi, bet ļoti maz, atstājot ellīgi daudz vietas lasītāja iztēlei. Abām pilsētām ir sava folklora un nostāsti, bet Ulkomā lielā vairumā ir atrodami ļoti neparasti arheoloģiski artefakti, kuru eksistenci neviens nespēj izskaidrot.
Nu, lūk, un šajā pašā par sevi smadzenes iznesošajā pasaulē autors risina klasisku nuāra detektīvu. Bešelas izmeklētājam Tjadoram Borlū ir jānodarbojas ar sākotnēji šķietami vienkāršu slepkavības lietu. Viņa pilsētā ir atrasts kādas jaunas sievietes līķis ar vardarbības pazīmēm, bet izmeklēšanas gaitā atklājas, ka viņa ir no Ulkomas, kas šajā gadījumā ir kaut kas ārkārtējs. Stāsta gaitā mēs pamazām uzzinām arī citas interesantas lietas par pilsētu un pilsētu. Un iespējams, ka pastāv arī kāda mistiska trešā pilsēta Orsinija, kas sensenis slepeni eksistē starp abām pārējām prātam neaptveramajām pilsētām.
Grāmata man ļoti patika. Tā ir tik ļoti savāda un iztēli ierosinoša. Skaidrs, ka detektīvintriga te nav galvenā, lai gan ar to romānā viss ir kārtībā. Tā ir loģiska, ar negaidītu atrisinājumu un nodrošina raitu sižeta virzību. Romāna galvenās varones ir abas pilsētas, kuras pastāv viena otrā, bet nekur nesaskaras un nekad neredz viena otru. Čainas Mjēvila fantāzija, radot šo bezgala savdabīgo pasauli, nudien ir brīnumaina. Romānam ir patīkami drūma un atmosfēriska noskaņa, tajā ir daudz politikas un slēptu, bet vietām arī pavisam neslēptu, politisku zemtekstu. Tajā ir izmantota dīvaini svešāda valoda, jo citādi droši vien nemaz nebūtu iespējams aprakstīt tik neiespējamu pasauli ar tās ārprātā samežģītajiem noteikumiem. Jāpiebilst, ka Viļa Kasima tulkojums ir labs, lai gan vietām aiz tīras ziņkārības gribējās paskatīties, kā viens otrs jancīgs vārds ir bijis droši vien tikpat dīvainajā autora angļu valodā.
“Pilsēta un pilsēta” noteikti ir viena no labākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām. Valdzinoši tumša, atmosfēriska, ļoti politiska, savdabīgi uzrakstīta un ārkārtīgi savāda grāmata, par kuru jādomā vēl ilgi pēc izlasīšanas. Tomēr brīdinu – lai to pilnībā izbaudītu, ir nepieciešama laba iztēle un smadzenes, kurām patīk domāt, un, kurām nav baiļu domājot dažreiz arī mazliet samežģīties.

Un pamēģiniet, kādreiz, ejot pa sev ierastu ielu, atmanīt tās pretējā pusē esošā mājas. Vai divas mājas redzēt, bet nākamo atmanīt. Paturpiniet to darīt kādu nedēļu. Un paskatieties, kas pēc tam notiks.

Grāmatas vērtējums – 5 no 5 zvaigznēm.
Ar grāmatas fragmentu var iepazīties izdevniecības mājas lapā.

10 thoughts on “Čaina Mjēvils “Pilsēta un pilsēta”

  1. Atpakaļ ziņojums: Mans adrenalīns – Lili lasa un raksta

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #159 (31.12.-06.01.) – BALTAIS RUNCIS

  3. Fledis

    Mjā, visnotaļ dīvaini, grūti kaut ko tādu iztēloties. Nez, kā paši pirmie iedzīvotāji tūlīt pēc Lūšanas iemanījās tikt galā ar atmanīšanu- tur tak vajadzēja atgadīties robežu laušanai no vienas vietas un diez vai kāds būtu varējis izsprukt nesodīts. Es tikai lāga nesapratu- kāpēc Borlū vajadzēja caur kādu tur Padomi izlūgties slepkavības lietas nodošanu Lauzumam ar ne pārāk stingri pamatotu skaidrojumu, ka lūk, iespējams, notikusi robežlaušana? Ja tiešām būtu notikusi, tad tak Lauzums efektīvi un efektīgi būtu klāt jau sen. Kā tas pierādījās pāris citos gadījumos- ar to nabaga tēvu un pašu Borlū.
    Bet citādi- šāda atmanīšanas tehnoloģija būtu visai piemērota arī vienā otrā mūsu planētas “karstajā punktā”. Tai pašā Jeruzālemē, piemēram.

    Atbildēt
    1. Sibilla Post author

      Gan jau autors apzināti neko neskaidroja par Lūšanas vēsturi, atstājot brīvu vietu lasītāja iztēlei. Iespējams, ka tas bija saistīts ar kādu sen aizmirstu reliģisku tabu, vai ko tamlīdzīgi. Katrā ziņā cēlonis ir visiem sen pazudis no atmiņas, bet dīvainie atmanīšanas paradumi ir palikuši un visi tos dzelžaini ievēro.
      Ar Padomi Borlū jau bija pieredze, jo viņi caur to Lauzumam bija nodevuši vienu narkotiku kontrabandas lietu. beigās jau mums paliek skaidrs, ka Lauzums jau nudien nebija tik visaptverošs un spēcīgs, kā viņu iztēlojās. Ne visur viņi bija klāt.
      Un atmanīšanu jau mēs paši dažreiz piekopjam. Turklāt pilnīgi neapzināti un automātiski, izvairoties no skatiem, kas mums rada diskomfortu. Vai bieži vien nepamanam savas kļūdas darbā. Nu kaut kā tā. 🙂

      Atbildēt
      1. Fledis

        Nu jā, var jau pafilozofēt par divām pasaulēm katrā- drosmīgais un gļēvulis, dāsnais un savtīgais, pedants un nevīža… to otro visnotaļ gribas atmanīt un izdodas jau arī. Stāsts par divām pilsētām,- ak, tā jau bija pavisam cita klasika.

        Atbildēt
        1. Sibilla Post author

          Vispār aizdomājos, ka manā bērnībā, dzīvojot Liepājā, mēs bijām brīnišķīgi iemācījušies atmanīt Karostu. Nu tur, protams, bija stingrāka robeža – kontrolpunkts un žogs, bet ikdienā, ja kādam vecāki tur strādāja, tad klases žurnālā to nemaz nedrīkstēja norādīt, bet bija jāieraksta tikai rūpnīca Nr.29, nevis normāli kā citiem tur “Sarkano Metalurgu” vai zvejnieku kolhozu “Boļševiks”. Tagad man tas šķiet ļoti dīvaini, bet, jā, Karostu es vienkārši neredzēju. Un tas pat nebija aizliegts, tas vienkārši neattiecās uz mums, un patiesībā arī nemaz īpaši neinteresēja. Un, jo vairāk par to domāju, jo dīvaināk tas tagad liekas. Un vai vispār tas viss bija. Sasodītais Mjēvils. 🙂
          Bet Pilsētā un pilsētā mani vismazāk pārliecināja satiksmes organizācija. Ja man uz ielas būtu jāatmana pusi no satiksmes dalībniekiem, tad es sen jau būtu beigta. Bet, protams, pie stūres esot ir diezgan viegli kādu nejauši atmanīt. Par gājējiem vispār nav ko runāt. Tie ar austiņām un telefoniem tak elementāri atmana visu pasauli pilnībā. Pirms dažām dienām viens jaunietis šitā atmanīja viņam virsū joņojošu vilcienu. Diemžēl tas beidzās ļoti traģiski. 😦

  4. Fledis

    Atmanīšanas praktikums:
    Vakar izkāru veļu žāvēties. Varētu padomāt, ka šorīt pamanīju, ka jānoņem.
    -Un cik ilgi tev tās zeķes pa grīdu mētāsies?
    -Tur kaut kas mētājas? Nemaz nemanīju.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.