J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”

J.B. Vests „Baltā nama augšstāvā”, no angļu val. tulk. Rita Liepa, Grāmatu draugs, 1975., (J.B. West, „Upstairs at the White House”, 1973)

„Baltā nama augšstāvā” man Ziemassvētkos uzdāvināja Ms Marii. Izrādījās, ka grāmata ir atrodama tepat ciema bibliotēkā, tad nu pie pirmās izdevības ķēros tai klāt. Interesanti, ka tā bibliotēkas krājumos ir parādījusies pavisam nesen (acīmredzot VIŅI zināja, ka man to drīz ievajadzēsies). Pēc zīmogiem un citām atzīmēm spriežot, lasītā eksemplāra sākotnējais īpašnieks ir dzīvojis Viskonsīnā un grāmatai savā četrdesmit gadu ilgajā mūžā ir nācies paceļot vēl šur un tur. Vispār jau „Baltā nama augšstāvā” tulkojums ir tapis kādā pavisam citā latviešu valodas dimensijā un atšļūcis pie mums pa tārpeju laiktelpā, liekot apdomāt paralēlo realitāšu eksistenci. Dīvainie locījumi, jokainā pareizrakstība un neierastie vārdi (atgaismji, gaumēšana, hēmisfairas, eksterminātori, vakariņas sauļotavā un braukāšana ar celtņiem) piešķir tekstam savdabīgu šarmu un atsvešinātību.

Bet kopumā grāmata ir interesanta, to der izlasīt, ja ir vēlme uzzināt ko vairāk par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem. Džeims Bernards Vests Baltajā namā strādāja laikā no 1941. līdz 1969. gadam. Sākumā par galvenā pārziņa palīgu , bet sākot ar 1957. gadu par galveno pārzini. Ko tad tāds galvenais pārzinis dara? Autors raksta, ka viņam esot vienkārši jādara to, ko liek. Patiesībā tas ir ļoti nopietns amats, kas pakļauts tieši ASV prezidentam. Galvenajam pārzinim ir jāpārrauga visa prezidenta mītnes pārvaldība, apkopšana, uzturēšana kārtībā, pārbūves, jāplāno un jāievēro budžets, jāvada un jāuzrauga apmēram 100 darbinieku, jāuzņem un jāaprūpē Baltā nama viesi, jāatbild par visu pieņemšanu, vakariņu un viesību sarīkošanu, uztura iegādi un korespondenci. Vārdu sakot, viņam ir ko ņemties. Baltā nama 18 akru lielā mauriņa uzturēšana kārtībā un smukā skatā vien ir kaut kas traģiski sarežģīts, nemaz nerunājot par kalpotāju kašķiem, un tādām katastrofām kā prezidenta suņa sačurātām grīdas segām.

Savas darbības laikā J.B. Vests ir strādājis pie Rūzveltiem, Trumeniem, Eizenhaueriem, Kenedijiem, Džonsoniem un Niksoniem, kamēr pasaule pārdzīvoja otro pasaules karu, Korejas karu, auksto karu, Cūku līča krīzi un Vjetnamas karu. Galvenajam pārzinim visciešāk nākas sastrādāties ar Baltā nama pirmajām lēdijām, kuras lielākoties paliek savu vīru ēnā (būt par pirmo dāmu, autoraprāt, ir vissmagākais brīvprātīgais pienākums valstī, bet neviena no viņām to nav nožēlojusi). Dzīvot Baltajā namā ir būt kā zelta zivtiņām akvārijā, jo visur ir uzmanīgas acis un ausis. Galvenā pārziņa atmiņas visvairāk ir interesantas ar to, ka ļauj mums ASV prezidentus un viņu sievas iepazīt kā personības, katru ar savu raksturu un mazajām dīvainībām. Džonsonam, piemēram, bija perversa tieksme uz elektrības taupīšanu. Tomēr Vests par Baltā nama iemītniekiem raksta ar dziļu cieņu un pietāti, bet ar labu humora izjūtu un varbūt vietām nedaudz ironiski. Daži stāsti bija diezgan smieklīgi. Mani vienīgi nedaudz garlaikoja garie apraksti par bezgalīgajiem remontiem, istabu tapsēšanu un atbilstošu aizkaru piemeklēšanu, ka arī pareizo kumožu un citu mēbeļu izvietošanu telpās. Tās ir dikti neinteresantas lietas visur – pat Baltajā namā, bet gan jau vēsturnieki šo informāciju novērtēs.

Autors arī īpaši uzsver, ka strādājot šajā vietā vissvarīgākā ir lojalitāte Baltajam namam un visai tai prezidenta būšanai kopumā nevis kādam no prezidentiem (viņi tak nāk un iet, bet Baltais nams paliek). Ja var ticēt Vikipēdjai, tad arī pašam Vestam no Baltā nama nācās aiziet piespiedu kārtā – dēļ zaudētas uzticības. Starp citu, tagadējā Baltā nama galvenā pārzine ir melnādaina sieviete, kas diez vai būtu iespējams laikā, kad tur strādāja autors.

„Baltā nama augšstāvā” būs noderīga grāmata visiem, kas grib vairāk uzzināt par 20. gadsimta vidus ASV prezidentiem, viņu personībām un pirmajām lēdijām. Protams, šī nav nopietna vēsturiska grāmata, no kuras būtu iespējams gūt priekšstatu par tā laika ASV politiku, bet toties ir iespējams daudz uzzināt par Baltā nama tapetēm un istabas iekārtām. Droši vien īpaši interesanti būtu izlasīt grāmatu, ja drīzumā ir paredzēta vizīte Baltajā namā (skaidrs, ka man tāda savas dzīves laikā nav ieplānota, bet varbūt pietiks, ja noskatīšos to Emeriha filmu, kurā Teitums ar Foksu tur visu līksmi sadauza lupatās).