Mārgareta Atvuda „Līgava laupītāja”

Mārgareta Etvuda „Līgava laupītāja”, no angļu val. tulk. Ingūna Beķere, Rīga: „Sprīdītis”, 1996, (Margaret Atwood, The Robber Bride, 1993)

Brīžos, kad sāk likties, ka vairs nav nekā jēdzīga, ko lasīt, jo tagad izdod tikai visādas viduvējas un garlaicīgas pļekas, der atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un iemīļotiem autoriem. Kanādiešu rakstniece Mārgareta Atvuda pie mums ir samērā labi zināma, jo latviski ir tulkotas astoņas viņas grāmatas un šogad mūs sola aplaimot arī ar „Kalpones stāstu”. „Līgava laupītāja” ir pirmā latviski izdotā autores grāmata, kuru līdz šim laikam nebija sanācis sameklēt tāpēc, ka viņa tulkojumā ir nodēvēta par Etvudu. Tulkojums, starp citu, ir tīri labs. Protams, tajā ir jūtamas deviņdesmito gadu noskaņas (jakudzi vannas, u.c.), bet deviņdesmito gadu grāmatai jau tas piestāv (tolaik mēs neviens vēl nenojautām, kā pareizi jāizrunā visādi nezināmi vārdi un, ak, cik dīvaini mēs runāsim pēc nieka pārdesmit gadiem).

Mārgareta Atvuda ir vairāk pazīstama ar savām lieliskajām distopijām, bet „Līgava laupītāja” ir mūsdienīga variācija par brāļu Grimmu pasaku „Līgavainis laupītājs”, kas stāsta par vienu nelietīgu tipu, kas, sasolot precēt, ievilina jaunas meitenes savā būdā dziļā un tumšā meža biezoknī, kuras pēc tam sacērt gabalos un apēd. Šo mīlīgo sižetu savos darbos ir izmantojuši arī citi rakstnieki, piemēram, Nīlam Geimenam ir stāsts par šo tēmu. Bet nu Atvuda ir Atvuda, viņas versijā visas darbojošās personas ir sievietes, kas Grimmu pasakai piešķir mazliet citu jēgu un nokrāsu. Romāns ir izdevies brīnišķīgs – gudrs, asprātīgs, sievišķīgs, ironisks, mazliet ļauns un ļoti reāls. Beigās kādam vienmēr jātiek sacirstam gabalos. Vai dzīvam izvārītam verdošā katlā. Vai nokaitēta metāla kurpēs jādejo līdz nāvei. Varbūt pat visiem. Lai cik simboliskas ir pasakas, tajās ir vairāk patiesības nekā gribētos.

Romāna trīs galvenās varones – sīko intelektuāli Toniju, nedaudz ķerto ezotēriķi un mistiķi Karisu un praktisko uzņēmēju Rozu ir savedusi kopā viena sāpe vārdā Zīnija. Skaista, gudra, nežēlīga, savtīga, melīga un vienmēr mainīga, viņa ir ieslīdējusi šo sieviešu dzīvēs kā ļauns rēgs, kas piesmej tavu līdzjūtību un laipnību, aizviļ iemīļotos, atkož un izmanto tavas vājības un sava prieka pēc pārgriež rīkli taviem mājputniem. Pirms dažiem gadiem Zīnija ir atsūtīta bleķa bundžā un aprakta zem zīdkoka, pie kura viņām visām gribētos vest pačurināt savus suņus, ja tādi būtu. Bet vienā jaukā dienā, ta-dam, Zīnija ir atpakaļ, dzīvāka par dzīvu. Ko nu?

„Līgava laupītāja” ir laba grāmata. Te ir stāsti par kara laika bērniem, kas nākuši pasaulē tikai ģeopolitisku kataklizmu dēļ, stāsti pār visām tām sasodītajām māšu un meitu būšanām. Vienmēr pazūdošas mātes, neizprotami un mīklaini tēvi, vecmāmiņas dziednieces un perversi tēvoči. Stāsti par pieaugšanu, mīlestību, uzticību, nodevību un spēku dzīvot. Tonija ir vēsturniece, kuras pētījumu tēma ir kari, tāpēc grāmatā ir arī stāsti par dažādām kaujām, sasodītajām bikšu pogām un sievietēm karos (man pat sāka gribēties palasīt kaut ko par kara tēmu).

Tu gribi zināt, vai sāksies karš? – Jautā Tonija. – Un visīsākā atbilde ir – jā.

Mēs uzzinām visu par trim galvenajām varonēm, bet par Zīniju mēs neuzzinām gandrīz neko (izņemot to, ka viņa ir savtīga maita). Bet nav jau viss tik vienkārši. Atvuda ir teikusi, ka Zīnija ir viņai vistuvākā no visiem pašas radītajiem tēliem. Tas ir arī saprotami, jo Zīnija ir profesionāla mele, kas visiem liek noticēt viņas stāstiem. Tāpat jau ir arī profesionāliem rakstniekiem – visu laiku jāsacer kādi simpātiski meli un jāpārliecina visi citi cilvēki tiem ticēt. Pagājušajā gadā Atvuda ir uzrakstījusi turpinājumam stāstu, kurā Zīnija ir atgriezusies, iemiesojoties Karisas sunī (gan jau kucē).

Grāmata man ļoti patika, lai gan, hah, tā noteikti sakaitinās lielāko daļu no lasītājiem un lasītājām. „Līgava laupītāja” tomēr ir līdzība, tajā ir lērums simbolisma un daudzas tēmas ir sakāpinātas līdz galējībai.

Vīriešu fantāzija, vīriešu fantāzija, vai patiesi visu nosaka vīriešu fantāzija? Vai nu uz pjedestāla, vai ceļos nometusies – tās visas ir vīriešu iedomas, vai nu tu esi gana stipra, lai tiktu galā ar visiem viņu izgājieniem, vai pārāk vāja, lai varētu kaut ko iesākt. Pat izlikšanās, ka tu neapkalpo vīriešu fantāziju, ir vīriešu fantāzija: izlikšanās, ka tu esi neredzama, izlikšanās, ka tev ir pašai sava dzīve, ka vari mazgāt kājas un sukāt matus, it kā mūžīgais novērotājs nebūtu pieplacis pie atslēgas cauruma tavā galvā, ja nekur citur. Tu esi sieviete, kurai iekšā sēž sievieti vērojošs vīrietis. Tu esi pati sev vuārists. Šīs pasaules zīnijas ir izpētījušas situāciju un izmanto to savā labā; viņas nav ļāvušas, ka viņas pataisa atbilstošas vīriešu fantāzijai; viņas pašas to izdara, viņas sāniski ieslīd sapņos; arī sieviešu sapņos, jo sievietes ir arī citu sieviešu, ne tikai vīriešu fantāzija. Bet citāda fantāzija.

Bija interesanti apskatīties „Līgavas laupītājas” dažādu izdevumu vākus. Skaidrs, ka daži no māksliniekiem grāmatu nav lasījuši, bet pārītis ir tiešām labi.

Bride 1Bride 4Bride 5bride 2Bride 8Bride 9

6 thoughts on “Mārgareta Atvuda „Līgava laupītāja”

    1. Sibilla Raksta autors

      Jā, grāmata ir tikusi latviskota tiem laikiem pat ļoti ātri. Tolaik šo pat īpaši neievēroju starp citiem dāmu romāniem ar spīdīgajiem vākiem, tādu autori nemaz nezināju un pēc apraksta un sižeta tā izskatījās pēc parastas lubenes. Bet autores stāstnieces talants un pasakas struktūra to padara pat ļoti baudāmu.
      Vispār vēl tagad domāju, kāpēc Atvuda ir izvēlējusies tieši šo Grimmu pasaku? Turklāt tieši šādā variācijā (parādot vīriešus kā marionetes visai nežēlīgā sieviešu pasaulē), apvēršot otrādi ierastās klišejas. Daudziem lasītājiem tas nav paticis, lai gan man tās šķiet vienkārši autores spēles ar daudzos žanros pieņemto standartu, ka sievietes ir tikai marionetes nežēlīgajā vīriešu pasaulē, ko visi bez ierunām akceptē kaut vai tajos pašos kosmiskajos bojevikos.

      Atbildēt
  1. Atpakaļ ziņojums: Janvāris – februāris | Sibillas grāmatas

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #39 (23.02.-01.03.). | baltais runcis

  3. Atpakaļ ziņojums: Mārgareta Etvuda “Līgava laupītāja” (1996) | burtkoki

  4. Atpakaļ ziņojums: 2015. grāmatu gada pārskats | Sibillas grāmatas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s